Ir. Gan tematiskais dziļums, gan īpašais, maģiski uzvilktais stāstījuma ritms, gan laikmetam raksturīgā nieze sāpes vietā.
Sarkans
Sarkans ir spēcīga, simboliskas nozīmes ietilpinoša krāsa - mīlestība un kaisle, asinis un dzīvība, varmācība un sievišķība. Nemaz jau nerunājot par kolektīvajām traumām un sarkanās krāsas konotācijām mūsdienu latviešu atmiņā, nešķīstums, trakums un satraukums ir šīs krāsas ierastās līdznozīmes. Jau iepriekšējos tekstos sarkanie traipi Ingai Žoludei uzzied kā puķes, tie var būt asiņu traipi vai traipi no sarkanām, slapjām zeķēm, tiem var arī nebūt izskaidrojama avota, tomēr - uzmācīgi un atkārtojošies - tie ir iedarbīgi kā signāls (uzmanība) un simptoms (slimība). Un ir neapturama un maģiska kustība, kas aizrauj sev līdzi lasītāja instinktus - uzziedēšana un augšana kā jaudīga, dinamiska programma Žoludes prozas poētikā. Rezultāts varbūt ir ļaunuma puķes, varbūt - nevainības zīme, varbūt - bērns, varbūt - taurenis. Rakstniece parāda, cik tas viss ir netālu viens no otra, tik tuvu, ka var būt viens un tas pats - augšanas subjekts tevī var būt vai nu audzējs, vai bērns.
Romāna startam izmantots vēsturisks sižets, naturālismā nedaudz pārspīlēts stāsts par XVI gs. bērnu patversmi, no kura nosaukumu ieguvis romāns pats - sarkanā formas tērpa dēļ patversmes bērni iesaukti par sarkanajiem bērniem. Aprakstot necilvēcīgos apstākļus, kuros dzīvo bērni, pazemojumus, kas tiem jāpārcieš no pieaugušo puses, un pirmo kaisli ar letālu iznākumu, rakstniece iezīmē galveno tēmu - bērns ir debesis un daba, nevainīgs un vainīgs reizē. Tādēļ bērnības pasakainā pasaule - «trejmeitiņas» bērnudārzā tēlotajos fragmentos tēlotas kā princeses ar savām lellēm un putniem, pieaugušajam (vairs) nepieejamā pasaulē -tik viegli izšķīst pret ikdienas dzīves varmācību un rutīnu. Pieaugušo uzdevums ir izveidot ģimeni, dzimtu kā audzinošu, sargājošu struktūru - arī šī tēma caurvij vairākus autores darbus -, taču trīs galveno varoņu Nadjas, Mārītes un Liesmas ģimenes, lai arī cik dažādas, tomēr nespēj piedāvāt modeli ar drošības garantijām.
Skaudra sievišķība
Teksts sastāv no trim relatīvi nesaistītām daļām, no kurām vēsturiskā daļa veido tikai ievadu, tādēļ tālāko varētu daļēji uzskatīt par tās parafrāzi. Nākamā pasāža ievada liriskāku un abstraktāku tekstuālu iestarpinājumu rindu, kuru varones ir trīs meitenes, ko vēro bērnudārza audzinātāja, un visbeidzot centrālā sižetiskā līnija, kas savukārt atsevišķi sadalās trīs meiteņu dzīvesstātos. Vairākas daļas ievada epigrāfi no latviešu literatūras, kas veido paralēlu reģistru. Šis tekstveides paņēmiens - laužot sižetu, kas paredz nežēlību un brutalitāti, lai iestarpinātu lirisku atkāpi, dod iespēju autorei noturēt lasītāju jutekliski ievainojamā stāvoklī. Tieši tāpat, kā varonēm, kas tiek nodotas, izvarotas, pazemotas un samītas, neticamā kārtā ir dota iespēja atgriezties.
Ingas Žoludes zīme ir ne tikai pārliecinoša, izaicinoša un skaudra sievišķība, kurā viņa, iespējams, neapzināti apspēlējusi teju visu mūsu labāko «sieviešu literatūru» - Ezeru, Repši, Ikstenu, Ābeli, Manfeldi u. c., bet arī ierakstīšanās (pārsteidzoši, ja ņem vērā viņas izaicinoši kaitinošo tēlainību!) sava veida tautiski ekoloģiskajā mūsu literatūras līnijā ar lauku māju, dārzu un jūras romantizētajām vidēm. Saskaņā ar šo - dabasbērna koncepciju piedzimšanas process romānā simboliski atveidots kā atspārnošanas process. Un, ja Kafkas aprakstītajā metamorfozē riebums rodas, varonim pakāpeniski iegūstot kukaiņa perspektīvu, tad Ingai Žoludei kukaiņi un putni piedzimst par cilvēkiem, taču viņu dzīve izvēršas ne mazāk pretīga.