Tikai rūdītākie neizvairās un par to tiek atalgoti: Augusta zivs balvu, firmas _Salmo_ dāvātu sešu makšķerauklu komplektu, ieguvusi valmieriete Vija Skuja par 11,55 kilo smagās Burtnieka līdakas sūtījumu! Par balvas saņemšanu viņai un arī pāris iepriekšējo mēnešu balvu ieguvējiem jāzvana pa telefonu 29284174 vai jāraksta man pa epastu [email protected].
Sapalu kaifs
Pirmā Dienas zivs 2009 mēnešbalva jau saņemta. «Auklas vienmēr noder!» priecīgs par Salmo dāvāto auklu komplektu bija Maija zivs uzvarētājs, 3,14 kilogramu smagā Gaujas sapala iesūtītājs siguldietis Ilmārs Lipskis. Sapalu Gaujā vēl esot diezgan. Ilmāram var ticēt, jo uz sapaliem viņš dodas katru nedēļas nogali. «Mani paziņas, kas brauc makšķerēt uz ezeriem, aizgājuši uz Gauju, parasti neko nenoķer, bet man tur patīk - kad pie vietas esi pieradis, zini jau, kur zivs jāmeklē.» Ilmārs Gaujā dodas tikai uz sapaliem. «Noķert sapalu Gaujā čakārņos, kad zini, ka viņam ir, kur iet, ir īsts kaifs - mēģini viņu izvilkt upes vidū. Daudzi sapali tā ir pazuduši - ja pavelc ap čakārni, tad vari zivi aizmirst - aptinas tur un paliek.»
Parasti Lipskis laižas ar laiviņu no Braslas līdz Siguldai, bet labi sapalu posmi esot arī no Strenčiem līdz Valmierai un no Cēsīm līdz Siguldai. Sapalus viņš meklē aiz čakārņiem un bedrēs. «Kad ūdens līmenis bija augsts, sapali stipri staigāja un bija jāmeklē. Kad līmenis krītas, sapals sēž bedrēs. Gaujā gan krasts katru gadu mainās, tāpēc vienmēr jāmeklē no jauna.» Ilmārs sapalus makšķerē gandrīz kā ar mušiņmakšķeri, bet ar parasto auklu - tās galā iesien riņķīti apmēram divus metrus no āķa, virs āķa maziņš sviniņš, uz āķa vasaras otrajā pusē sienāzis, pavasaros - maijvabole (šopavasar maijvaboļu bija ļoti daudz, pietika arī maija beigām). Vēlāk Ilmārs lieto arī sasaldētas maijvaboles. «Iemet ēsmu, tā lēnā garā grimst. Sapals parasti reaģē uz plunkšķi, kad ēsma iekrīt - uzreiz iet skatīties un kampj ciet. Tad ir jānoreaģē brīdī, kad auklā iesietais riņķītis nokustas - jāpiecērt!»
Skumst par suni
Tas bija šausmīgi, - atceroties 9.augustā Daugavas ūdeņos notikušo traģēdiju, kuras vaininieks droši vien bijis liels Daugavas sams - suņa ieraušanu dzelmē -, saka ikšķiliete Ināra Strazdiņa. «Tajā svētdienā pie mums bija atbraukuši draugi, un mēs, kā parasti, gājām uz upi. Tā ir mierīga vieta, upe te ir plata. Varbūt nelaime notika tāpēc, ka ūdens līmenis ir nolaists trīs metrus zemāk. Mums ir… bija zelta retrīvers Lords. Liels, spēcīgs suns, ievests no Vācijas. Otrs mūsu suns ir labradors Ēra. Abi spēcīgi lauku suņi, kas regulāri izskrienas un peldas, ne jau tādi, kā Rīgā. Vienam septiņi gadi, otram pieci, tātad abi pašos spēka gados. Ar draugiem gribējām aiziet uz Meinarda saliņu un paskatīties baznīcas drupas, jo tagad pie tām var tikt klāt.»
Kad Strazdiņu ģimene pastaigājās ar suņiem, vīrs parasti metis koku ūdenī, abi suņi peldēja pakaļ, saķēra koku un nesa atpakaļ - viņiem paticis divatā visu darīt. Nelaime notika otrajā metienā, atceras Ināra: «Abi suņi aizpeldēja pie koka. Neatceros, vai Lords arī satvēra koku, bet viņš palika turpat. Tā kā peld, peras… Ēra atpeld malā viena pati. Saucu: «Lord! Nāc krastā!» Domāju, varbūt viņam kājas kādās zālēs ieķērušās vai iepinušās kādā murdā vai tīklā. Tas turpinājās minūtes desmit. Suns pērās, it kā pagriezās uz sāna, tad atkal iznāca ārā no ūdens kā pludiņš - priekškājas ārā līdz pusei, viņš pērās gandrīz pa gaisu. Tad iegrima līdz ausīm, tad atkal iznāca ārā... Tas mums sāka likties aizdomīgi. Vīrs fiksi vilka drēbes nost un metās viņu glābt. Turpat upes krastā bija resns bomis. Vīrs peldēja ar visu bomi, lai būtu, kur pašam pieturēties, ja ūdenī būtu tīkli. Pie suņa viņš piepeldēja uz muguras, lai kājas neiepinas tīklā. Satvēra suni aiz kakla siksnas, bet iznāca tā, ka suns viņu gandrīz pavilka zem ūdens ar visu bomi. Tas jau bija pavisam dīvaini. Suni izvilkt krastā vīrs nekādi nevarēja, tikai pats sarijās ūdeni. Beigās atstāja suni un pats peldēja uz krastu. Suns pagāja zem ūdens.
Tas arī viss. Biju izsaukusi glābējus, bet piezvanīju: «Varat nebraukt, viss beidzies.» Turpat dažus simtus metru tālāk Ikšķilē ir laivu stacija. Vīrs paņēmis laivu, nazi un ķeksi un divatā ar vienu no ciemiņiem divas stundas pārmeklējis to vietu, bet neatrada ne kādu tīklu vai murdu, ne suni. «Brīdiniet cilvēkus, lai ar maziem bērniem pie upes ir uzmanīgi!» aicina Strazdiņu ģimene.