Kazarmas un aviācija
Skolas laikā Jāni vilināja armija. Viņš darbojās jaunsargos un pēc 9. klases iestājās profesionālajā skolā Aizkrauklē, kur četros gados varēja iegūt «trīs vienā» - vidējo izglītību, zemessarga pakāpi un autoremonta atslēdznieka specialitāti. «Tā vairs nebija jaunsardze, tās bija kazarmas. Gāja visādi, mūsu instruktori jau arī bija tā laika militāristi, izgājuši Afganistānu,» Jānis atminas.
Nākamais solis šķita loģisks - vai nu Aizsardzības, vai Policijas akadēmija. Jānis iestājās otrajā, taču pēdējā brīdī, pie skolas piesēdis uz ietves apmalītes, izdomāja: ko es te daru?! «Likās - vairs negribu kaut kur skriet, būt atkarīgs, apnika tas dzīvesstils.» No akadēmijas izņemtos dokumentus Jānis iesniedza Aviācijas institūtā aviomehāniķos. Tiesa, viņa studiju laiks sakrita ar juku laikiem institūtā - to likvidēja, un studentus, kuri bija dabūjuši pacīnīties arī par to, lai viņu programmu atzītu par akreditētu, pārņēma RTU, kur tika izveidoti divi studiju virzieni - aviācija un visa veida sauszemes transports. Tā kā Latvijā tolaik aviācijas nākotne nešķita diez cik spoža, Jānis pievērsās mašīnbūvei. Par studijām viņš tomēr īsti sajūsmā nav - tās bijušas visai tālas no praktiskās realitātes.
Jau skolas brīvlaikos Jānis piestrādāja par šoferi ekspeditoru savas māsas uzņēmumā, bet kā students pēc paziņas ieteikuma nokļuva autoservisā Avotu ielā Rīgā. Priekšnieks bija atsaucīgs, laida uz lekcijām, un Jānis pamazām no mehāniķa ielauzījās arī autodiagnostikā, kur «jau vajadzēja strādāt ar galvu, nevis tikai ar āmuru». Viņš apzinājās, ka autoservisā ilgstoši strādāt negrib, kārojās attīstības. Taču konkurence vieglo auto servisos bija sīva, daudz ko noteica pazīšanās, tāpēc Jānis nosprieda - meklēs jaunu darbu atkal kā mehāniķis.
Riepas vairs nepamētāsi
Padzirdējis, ka Volvo Truck Latvia vajadzīgi servisa darbinieki, Jānis pieteicās, un viņu pieņēma. «Sākumā bija šoks par kravas auto izmēriem, vairs nevari riepas mētāt,» Jānis smaida. Izturējis pārbaudes laiku, viņš piešāvās arī pie maiņu darba, lai gan ceļš uz darbavietu no dzimtajiem Ozolniekiem ik dienu ar sabiedrisko transportu prasīja teju trīs stundas. «Kravas auto apkopi sākumā taisīju visu dienu, vēlāk tiku galā četrās stundās un bez liekas lēkāšanas bedrē un no tās laukā,» Jānis raksturo savu progresu. Visu laiku viņu gan urdījusi doma: negribu tikai skrūvēt; vai tad tāpēc es studēju? Interesanti kļuvis, kad paaugstināja par maiņu vecāko. Tad nācies risināt arī 24 stundu tehniskās palīdzības jautājumus. Jānis neslēpj, ka bijuši arī sānsoļi: viņu darbā aicināja Mercedes-Benz tirgotāji SIA Domenikss, Jānis savā atvaļinājumā to pamēģināja, taču secināja - VIP klientu kaprīzes viņu nevilina.
Kad pirms pāris gadiem Jānim piedāvāja kļūt par Volvo Truck Latvia apmācību instruktoru, viņš tika pie darba, kuru labprāt grib darīt arī nākotnē. Sākumā veidojis mācību programmu automehāniķiem, tulkojis materiālus no angļu valodas un, apgūstot iemaņas no iepriekšējā instruktora, spriedis - nekā sarežģīta! «Bet, kad mācības bija jāsāk pasniegt pašam, skaņa no mutes ārā nenāca. Vajadzēja visai ilgu treniņu,» Jānis atzīst. Tagad aiztures vairs nav. «Visvairāk man patīk forši novadīt apmācību dienu - ja visu perfekti zini un māki to arī perfekti iemācīt mehāniķim.» Jānis priecājas, ka nesenajā braucienā ar puišiem uz Varšavu, kur atrodas tuvākais Volvo Truck reģionālais praktisko apmācību centrs, izdevies pavizināties ar jaunākā aprīkojuma fūri, notestēt tās sistēmas darbībā. «Citādi mehāniķi nezina, kā šoferi jūtas.»
Jāmāca arī jaunie
Kopā ar instruktoriem no citām valstīm Jānis regulāri braukā uz kursiem un semināriem Volvo mītnes zemē Zviedrijā, kur uzzina par jaunāko, ko uzņēmuma inženieri izgudrojuši. Pēc savas paša iniciatīvas Jānis arī apmeklē citu firmu rīkotas mācības, kur apgūto vēlāk atstāsta kolēģiem, lai mehāniķi būtu lietas kursā, kā tikt galā arī ar tām kravas auto daļām, kas nav Volvo ražojums. Reizi divos gados Jānis gatavo Latvijas komandu profesionālajām sacensībām, ko rīko Volvo International Service Technicians association jeb VISTA. Par šo saīsinājumu latvieši gan ķiķina, taču sacensības ir nopietnas - ar trīs kārtām Latvijā, pusfinālu kādā Eiropas valstī un finālu un ļoti labu balvu Zviedrijā.
Jānis strādā arī darba grupā Izglītības un zinātnes ministrijā, lai Latvijā uzlabotu profesionālās izglītības standartus. «Esmu iesaistīts arī jauno automehāniķu konkursa rīkošanā - izdomājām, ka gribam palīdzēt jauniešiem iepazīt smago tehniku, to, kas reāli brauc pa ceļiem mūsdienās. Visas skolas māca par vieglajām mašīnām, par smagajām - neviena,» Jānis teic un stāsta, ka patlaban plašāka sadarbība topošo automehāniķu izglītošanā notiek ar Kuldīgas Tehnoloģiju un tūrisma profesionālo vidusskolu, Valsts Priekuļu Lauksaimniecības tehnikumu, Rīgas Tehnisko koledžu.
Daudzās aktivitātes nozīmē gan vēlmi panākt, ka smago auto mehāniķi kļūst zinošāki un profesionālāki, gan arī to, ka remonts Jāņa mājās stāv puspabeigts, jo visam pietrūkst enerģijas. Tā tomēr tiek atrasta autorallija vērošanai, fotografēšanai, aktīvai atpūtai, ceļojumiem un ikvasaras makšķerēšanas nometnei pie Usmas ezera.