Skrien, pateicoties kino
«Mans labākais maratona laiks bija 3.02:28 - 1988. gadā. Šogad Rīgas 21. maratonu noskrēju laikā 4.51:49,» pierakstu kladi, kurā atzīmēts katrs mūža skrējiens, rāda Juris. Viņš nupat atgriezies no 600 kilometru garās starptautiskās Baltijas ceļa stafetes - lepns par saņemto goda diplomu un medaļu. «Sākām Lietuvā. Tur viss nostādīts valdības līmenī, mūs pat atnāca apsveikt un pavadīt Lietuvas prezidente. Latvijā nevienam tas īpaši neinteresēja, arī Igaunijā bija klusums, bet tas taču Baltijas ceļš!» skumji noteic sirmais vīrs...
Skriet viņš sācis ne azarta, ne godkāres vadīts. Radušās problēmas ar muguru. «Viss sākās ar kino. Elejā bija kinoteātris, iesaistījos sabiedriskajā darbā un tur sastapu kādu vīru, fizkultūras skolotāju, kurš uzaicināja paskriet. Līdz tam tikai mazliet nodarbojos ar orientēšanos, biju paskraidījis pa mežiem. Bet tolaik, 80. gadu sākumā, pārcietu trīs muguras operācijas, un tas vīrs ieteica, lai savu iespēju robežās kustos, citādi varu kļūt par invalīdu,» atceras Juris. Tieši skriešana vislabāk kustinot muguru. Un Juris piekritis uzaicinājumam noskriet savus pirmos 6,5 kilometrus tagadējā Grīziņkalna parkā. Tad Ogrē noskrējis 20 kilometru, Daugavpilī - 18. Āķis bijis lūpā! Rezultātā skolnieks pārspējis skolotāju - viņš ar gadiem sācis skriet mazāk, Juris - vairāk. Drīz vien viņam uzticējuši Ozolnieku skrējēju kluba vadīšanu - nu šajā amatā rit 26. gads.
Es, večukiņš, lēnām...
Tagad Juris skrien ne tikai veselības saglabāšanas nolūkos. «Es nepārdzīvoju, ka netieku pirmajā trijniekā. Galvenais: es varu to pieveikt! Prieks un gandarījums par sevi. Maratons jau nav nekāds vieglais. Citreiz noskatos - jaunieši aizskrien man garām kā traki, es te, večukiņš, tā lēnām... Bet 30. kilometrā es viņus panāku, galīgi izpūtušos, saku: «Kas ir, jauns taču cilvēks!» Cits man saka - es taču profesionālis, bet kāds nu es profesionālis, ne sporta skolās, ne institūtā mācījies. Vienam otram trenerim paprasu, kā labāk, visu esmu iemācījies un sasniedzis pats.»
Juris neslēpj - kādreiz nācies arī izstāties no skrējēju rindām. «Reiz ziemā paliku bez čībām - izjuka. Pērn izstājos no maratona, arī Valmierā pusi noskrēju un biju pārsalis, domāju, pietiek. Bišķi jāsaudzē sevi jau ir. Vienmēr grupā būs kāds, kurš stiprāks, jaunāks par mani. Ar to sen esmu samierinājies. Un par tiem, kuri no bērnības trenējušies, sporta skolās gājuši, vispār nevajag domāt. Man jau nevajag to pasaules slavu. Man vajag izturēt,» atzīst Juris.
Lai kauli neskrapst
Ar pensijas 189 latiem iztikšana gan esot grūta, to Juris nenoliedz. Lielākā daļa līdzekļu aiziet par malku, ūdeni, mitekļa īri un sportam. «Lielākā daļa aiziet sportam. Ēšanai - cik nu sanāk. Kādreiz iznāk pievilkt vēderu ciešāk.» Bet sirmais kungs piestrādājot - kādam malku saskaldot, pakraujot. Pēc maratona dienu atpūšas - lēni paskrien tikai kilometrus sešus septiņus un iet strādāt fizisku darbu. «Ja nedēļu nekādas fiziskas slodzes nav bijis, viss sāk īdēt, mugurā sāk skrapstēt tie kauli. Prasās ko padarīt.»
Taujāju, kādi vēl Jurim hobiji. Savulaik dancojis deju kolektīvā, bet tagad patīkot teātris, koncerti. «Man kā visiem vecajiem patīk klausīties ko mierīgāku, latvisku.» Viņaprāt, vecumdienās galvenais esot nepalikt vienam: «Ir jāiet sabiedrībā! Te starp skrējējiem valda lieliska kopsajūta. Parunājam par sportu, par sasniegumiem. Par politiku gan nerunājam. Skrējēju klubā iesaistījušies gan jauni, gan veci. Jaunākajam klubiņa dalībniekam tikai četri gadiņi, vecākais kungs par mani 10 gadu vecāks.» Vai Juris Bērziņš cer skriet arī pēc 10 gadiem? «Mugura sevi jau liek manīt. Ja ar veselību kaut kas saiet dēlī, citiem par biedinājumu gan nav nozīmes skriet. Bet gribētos gan!»