K. Andersena, O. Vailda un citu rakstnieku radītajiem oriģinālliteratūras šedevriem šajā žanrā. Jo būtībā tie ir stāsti par mums, cilvēku attiecībām un tajās gūto dzīves mācību. Anna Sakse noteikti ir ierindojama starptautiskā pasaku meistaru kontekstā, jo tik izjustas, izsmalcinātas un vienlaikus slēptāko sapņu pilnas, un vienlaikus skaudri trāpīgas pasakas varējusi uzrakstīt tikai ļoti talantīga, gudra un rūpīga dabas, cilvēku un dzīves vērotāja. Pat neticas, ka tās pierakstījusi tā pati roka, kas sarežģītajos sarkanajos gados bēdīgi slaveno, plakātiski padomisko romānu _Pret kalnu_! Atmiņā paturētā A. Sakses pasaku krājuma emocionālā bagātība un tautā iemīļotā Jaunā Rīgas teātra aktiera Gundara Āboliņa piedalīšanās ir galvenie iemesli, kāpēc _Latvijas koncertu_ paspārnē tapušais koncertuzvedums _Pasakas par ziediem_ ir tik pieprasīts, ka ar divām plānotajām izrādēm izrādījās par maz. Es trāpīju uz papildizrādi 30. oktobrī un tik klausītāju pārpildītu Spīķeru koncertzāli vēl nebiju redzējusi.
Jaunā Rīgas teātra aktiera Gundara Āboliņa, komponista un pianista Valta Pūces un flautistes Ditas Krenbergas sniegums, kopā ar ekrānā projicētajiem Pētera Apses ziedu foto tuvplāniem vēstot par Dienvidvēja un Pārsliņas traģisko mīlestību, jau pirmajās minūtēs ieved citā pasaulē. Daudz poētiskākā par politiķu ķildām, televīzijas šoviem, autoostu un specifiski smaržojošo Centrāltirgus zivju paviljonu, kuram tikko nācies steigties garām. Var tikai apbrīnot, cik cilvēciski un vienkārši, cik dzīvā un patiesā intonācijā Gundars Āboliņš izstāsta un arī gaumīgi, bez pārspīlējumiem iztēlo alegoriskos puķu - cilvēku - stāstus. Par mīlestību un naidu, par uzticību un vilšanos, par lišķīgo pašlabuma meklētāju Tīteni un par nepanesami praktisko sausziedi pavasara dzīves karnevāla vidū. Par kārdinājuma un egoisma postošo varu. Un par zaķi, kurš bez biļetes un naudas brauc uz Rīgu pirkt skābo kāpostu sēklas. Āboliņa manierē apbrīnojami dabiski saplūst robežas starp «es» un distancēto «viņi», te skaudri identificējoties ar pasaku varoņiem un iesaistot dialogos arī abus mūziķus, te vērojot no malas un vēstot. Ir bauda vērot, kā viņš ar minimāliem aktierspēles paņēmieniem rāda Tīteņa glaimu mākslas meistarību, ar medainiem komplimentiem atbruņojot pat sētas mietu! Valta Pūces radītajai mūzikai šajā kopdarbā ir komentāra, pēcvārda, noskaņas radītāja loma, un ir patīkami, ka komponists un arī skatuviski šarmantā flautiste Dita Krenberga nepretojas savai «otrā plāna» lomai un diez vai perina domu vēlāk no šī vienkāršā, brīžiem pat teju bērnišķīgā materiāla izveidot patstāvīgu mūzikas svītu. Toties viņi izjūt teātra dabu, kas koncertizrādē ir vissvarīgākais. Varu tikai attāli iztēloties, cik pacietīgas, mīlestības pilnas un redzīgas dabas vērošanas rezultātā ārstam Pēterim Apsem izdevies notvert skaistos ziedu foto tuvplānus, kurus rāda ekrānā izrādes gaitā. Tomēr šis nevainojamais lielformāta sienas kalendāra bilžu skaistums šķiet atsvešināts no puķu - cilvēku - dzīvesstāstu būtības. Īpaši pasakās ar skaudru vai ironisku vēstījumu. Bet var arī tā. Manuprāt, ir jēga jauno koncertizrādi paturēt aktīvā apritē, apbraukāt Latviju. Un domāt par jauniem aktierlasījumiem, atdzīvinot grāmatplauktos aizmirsto.