februārī plkst. 19 aicinājusi amerikāņu džeza meistarus ar programmu Dizzy Gillespie Afro Cuban Experience (Rīgas Dzelzceļa muzejā 13. februārī un Cēsu 2. pamatskolā 14.II plkst. 19).
Vakar, pirms 15 gadiem
«Ko nozīmē piecpadsmit gadi? Laiks ir ļoti saspringts, taču tik daudz kas notiek, ka laiks izstiepjas un kļūst daudz plašāks. Ja tas ir ceļš un tu skaties uz pieturām, tas tiešām bijis ļoti garš. Bet es to nejūtu kā laika kopumu. Man liekas, ka tas bija vakar,» stāsta Inna Davidova. Nostrādātie gadi ir dimensija, kas izpaužas skaitļos, bet ne sajūtās. Piecpadsmit gados Hermaņa Brauna fonds noorganizējis ap septiņsimt koncertu gan Latvijā, gan ārzemēs. No tiem ap 550 koncertu ir atšķirīgas dažādu mākslinieku programmas. Te bijuši ļoti daudzi simfoniskie orķestri, to vidū Šlēsvigas-Holšteinas orķestris, BBC Skotijas simfoniskais orķestris, Čehijas filharmonija, Eiropas Savienības jauniešu simfoniskais orķestris (divas reizes), La Scala kamerorķestris, Maskavas virtuozi, leģendārais Lista kamerorķestris, I Musici, Venēcijas solisti un senās mūzikas ansamblis Il Giardino Armonico. Vērienīgi atzīmētas Mocarta, Lista un Šopēna jubilejas. Latvijā pēc Hermaņa Brauna fonda uzaicinājuma jau pabijuši visi labākie stīgu kvarteti, kā arī vokālās grupas - no zviedru Real Group līdz King's Singers, Swingle Singers un Chanticleer -, kā arī lieliski džeza, fadu un kabarē mūziķi. Festivāls Summertime notiks jau devīto reizi, Winterfest notiek jau 13 gadu. Arī to Inna iesākusi ekonomiski ļoti smagajā 1999. gadā.
«Varbūt tās ir manas veiksmīgās īpašības, ka es pārāk neiedziļinos pagātnē, mācos, bet nemokos, ka es visu daru ar prieku un no tā, kas nesagādā prieku, mēģinu izvairīties vai mēģinu tomēr atrast prieku. Es saglabāju iekšējo līdzsvaru. Manuprāt, cilvēks savā absolūtajā serdē, savā iekšienē nemainās. Tu laiku pa laikam tikai paveries pasaulei ar citu pusi. Ja tava būtība sakrīt ar ceļu, ko esi sev izvēlējies, tā ir veiksme,» uzskata Inna Davidova. Daudzas zīmīgas sakritības un sagadīšanās tikai apliecinot, ka ceļš ir pareizajā virzienā.
Risinājums pusstundā
«Kāpēc es vispār izveidoju savu koncertaģentūru, Hermaņa Brauna fondu? Tāpēc, ka valsts koncertorganizācijai nebija naudas, lai organizētu manu koncertu un dziedātāja basa Anatolija Safiuļina koncertu. Programma jau bija sarunāta, bijām ar to jau uzstājušies Maskavā. Bet, kad mēnesi pirms koncerta atnācu un jautāju, kur ir afiša un līgumi, man pateica: «Mums nav naudas.» Ko man darīt?! Toreizējais valsts koncertdirekcijas vadītājs Gints Kārkliņš teica, ka būšot vien jādibina sava aģentūra.» Varbūt tas bija tikai ironisks joks, taču tas devis izšķirošo impulsu.
Pat šķietami nepārvaramus apstākļus Inna Davidova uztver mierīgi. «Ir jautājumi, kuri tiešām jāatrisina pusstundas vai dienas laikā. Ko pirmatnējais cilvēks darīja, kad satika mežonīgu dzīvnieku? Viņš sastinga vai skrēja. Es esmu no tiem, kas stresa situācijā sāk nevis drebēt, bet sastingst. Tā iegūstu laiku, tas man dod iekšēju mieru, un tad jau varu risināt problēmu.» Inna ievērojusi, ka tad problēma risinās vieglāk vai pat it kā pati no sevis. Tā bijis arī 2006. gada vasarā, kad slavenais pianists un diriģents Vladimirs Aškenazi, izkāpis no lidmašīnas, brauca nevis uz Dzintaru koncertzāli, bet gan taisnā ceļā nonāca slimnīcas reanimācijas nodaļā. «Mums vienā dienā bija jāsameklē koncertam cits diriģents. Tas likās absolūti neiespējami, tomēr mēs to paveicām. Uz brīdi es vienkārši atslābu, jo zināju, ka kaut kā viss atrisināsies.» Tādos brīžos Innai ir iekšējā pārliecība, ka viss būs labi un laikā. Tagad esot pārliecība, ka arī nauda galu galā būs.
Lai gan tagad laiki ir daudz smagāki nekā XXI gadsimta pirmajos gados, Innai Davidovai tagad esot daudz vairāk domubiedru. «Cilvēki, kuriem es pirms desmit gadiem nesekmīgi piedāvāju kaut ko, kas man likās ļoti svarīgs, tagad līdz tam ir nonākuši paši. Es saprotu, ka savās fantāzijās, vīzijās un plānos esmu soli priekšā, un domāju, ka uzvarēt var tikai tie, kuriem kopējā vīzija ietiecas ļoti tālu nākotnē. Kad Ļeņins 1918. gadā Herbertam Velsam stāstījis par visas Krievijas elektrifikāciju un apgalvojis, ka visi cilvēki pratīs lasīt un rakstīt, rakstnieks viņu nosauca par Kremļa sapņotāju, jo viņam tā likās daudz lielāka fantāzija nekā paša romāni par lidojošiem kosmiskajiem aparātiem un nosēšanos uz Mēness.»
Skatuves instinkts
No malas šķiet, ka elegantā, šarmantā Hermaņa Brauna fonda vadītāja tikai lido no puķes uz puķi un visiem sūta gaisa skūpstus. «Es domāju, ka tas ir labi. Tas ir kā māksliniekiem. Nevienam, kas sēž zālē, nav jāzina, kā viņš ir mocījies, pirms kāpis uz skatuves. Varbūt viņam ir fiziski grūti tajā brīdī, viņš ir saslimis vai garīgi mokās, jo nav pienācīgi novērtēts vai nezina, kur tālāk iet.»
Tie ir mūžīgie mākslas jautājumi, taču Inna zina, ka publiku tas neinteresē. «Mēs strādājam uz rezultātu. Man ļoti patīk šis process, jo es zinu, kur ir mērķis. Man nepatīk rakstīt e-pastus un lasīt papīrus. Man patīk tikties ar cilvēkiem. Man ļoti patīk stāstīt par savu darbu un mūziku, spēlēt klavieres un uzstāties. Man patīk skatuve kā dzīvesveids,» atklāj Inna, kura kā pianiste koncertējusi ar Inesi Galanti, Ingu Kalnu, Elīnu Garanču, Antru Bigaču, Egilu Siliņu un citiem dziedātājiem. Pirms dažām dienām viņai bijis smags laiks un ļoti slikts noskaņojums, bet tad pēkšņi kāds pajautājis par gaidāmo koncertu un preses konferenci. «Tikai iedomājos sevi cilvēku priekšā un pēkšņi izjutu lielu uzmundrinājumu! Esmu kā cirka zirgs, kurš saodis skatuves smaržu un izdzirdējis trompešu skaņas. Iedegas prožektori, un tu - hop! - ar jaudu uz priekšu.» Inna jau gatavo jaunu festivālu. Tas jau šopavasar dos vārdu spilgtākajiem jaunajiem mūziķiem, kuri vēl mācās, un sauksies Avanti! - uz priekšu!