Māra drošības dēļ suni tur saitē, jo nekad neko nevarot zināt - Batlers bez sirdsapziņas pārmetumiem var iekampt ciemiņam dibenā! Apkārtējos kokos ķērc kovārņi, krūmu zaros čivina zīlītes, bet mājā valda klusums. Neviena paša putna! Māra teic - vienīgie putni, kas jelkad viņai bijuši, ir vistas, tās pašas agrā bērnībā: «Tā vienkārši ir sanācis. Droši vien tāpēc, ka strādājot reti biju mājās, bet darbā man putnu netrūka.»
Toties suņi un kaķi veterinārārstei bijuši vienmēr: «Man šajā ziņā ir lielummānija. Nevaru sev līdzās iedomāties mazu sunīti. Man tie patīk, bet ar viņiem nejūtos tik stabili. Pirms Batlera man bija terjers, vēl bija jauktenis un divi ņūfaundlendieši - melns un brūns.»
Vienkārša sagadīšanās
Iespējams, Māras paškritika viņai neļāva iestāties Medicīnas akadēmijā, jo «togad bija ļoti liels konkurss, domāju - nez vai mani uzņems». Taču medicīna viņai patika, un Māra startēja uz Lauksaimniecības akadēmiju. 1974. gadā viņa sekmīgi pabeidza veterinārmedicīnas fakultāti: «Rīgā mazo dzīvnieku ārstēšanas celmlauži tolaik bija veterinārārsti Dagnija Sīriusa un viņas dzīvesbiedrs ķirurgs Pēteris Sīriuss.»
Rīgas zoodārzā Māra vispirms sāka strādāt bakterioloģijas laboratorijā, tai bieži bija darīšanas ar veterināro ambulanci, un pēc sešiem gadiem jaunā veterinārārste pārgāja uz turieni. Trīsdesmit gadu viņa ārstēja zoodārza iemītniekus un nepiekrīt apgalvojumam, ka ir zinošākā putnu daktere Latvijā: «Tas ir izrunāts. Tagad esmu pensijā, un vienalga viss notiek. Varbūt savā laikā esmu bijusi īstajā vietā. Uz putniem man ir intuitīvs tvēriens, bieži laimējas uzminēt, kas kuram kait.» Taču būtībā viss noticis pats no sevis: «Specializācija «putnu ārsts» zoodārzā nepastāv, visi ārsti dara visu, īpaši dežūrdienās.»
Sāka ar fazānu un kakadu
Zoodārza veterinārā ambulance bija un joprojām ir dažādu dzīvu radību turētāju iecienīta. Māra atceras - sākumā viņu diezgan bieži tirpinājis ornitologs Ilmārs Tīrmanis, kurš gribēja noskaidrot, «vai es vispār ko saprotu». Viņa ir pateicīga Agnijai un Guntim Graubiciem - viņi joprojām strādā putnu nodaļā - par viņu nesavtīgo palīdzību, «abi ir īsti sirds cilvēki, viņi dalījās zināšanās un pieredzē, iedrošināja un skoloja». Apstākļu mudināta, Māra sāka vairāk interesēties par putniem, daudz lasīja, auga pieredze un zināšanas. Viņa atceras - pirmais pacients bijis fazāns, pēc tam sārtais kakadu, kuram līdz pašām nāsīm bija nolauzts knābis: «Pilnīgi bezcerīgs variants, bet mēs ilgi ar viņu ņēmāmies, barojām ar zondīti. Diemžēl putns nomira. Ar savu tagadējo pieredzi saprotu, ka nevajadzēja viņam ļaut mocīties.» Nevienam dakterim īpaši nepatika ārstēt putnus, jo tas ir diezgan grūti - ko tāds spalvu kamoliņš var pastāstīt? Māra bieži konsultē un ārstē eksotiskos putnus: «Tas it mīts, ka putniem nav smadzeņu, tāpēc viņi nejūt sāpes. Procedūras izpildot, arī putniem dod narkozi, tikai straujās vielmaiņas dēļ viņiem tā ātrāk iedarbojas un ātrāk iziet.»
Pamazām Māru atklāja dekoratīvo putnu audzētāji un veda savus mīluļus tieši pie viņas. Protams, ne tikai putnus, bet arī dažādus mājdzīvniekus. Daktere spriež: «Vetārsta darbs nav ne viegls, ne tīrs, bet nekad neesmu nožēlojusi savu izvēli. Katra diena nākusi ar kaut ko jaunu. Cilvēki zoodārzā nenāk strādāt naudas dēļ. Ja tādi bijuši, viņi ātri aizgājuši, bet daudzi paliek uz ilgiem gadiem.»
Zoodārzā gadījies ne mazums kuriozu. Darbā jābūt apdomīgam un gatavam jebkurai situācijai. Reiz, šaurā ejā sastaptu, ar saviem ragiem viņu siena pantā uzmetusi pundurgovs. Māra smaidot atceras kādu žurnālistu, kurš neveiksmīgi bija sadomājis fotografēt kazuāru: «Esam ārstējuši šo spēcīgo putnu, bet viņš var arī smagi satraumēt. Kazuāram ir trīs pirksti, vidējais īpaši spēcīgs ar garu un kā zobens asu nagu. Japānas dzērve reiz kolēģei kā naglu izšāva cauri plaukstai knābi. Flamingo ir trauslas kājas, neuzmanīgi ar putnu apejoties, tās var salauzt kā sērkociņus.» Pie zoodārza iemītniekiem ne kopēji, ne ārsti nedodas kā pie mīļdzīvniekiem. Cilvēks taču ieiet dzīvnieka teritorijā, un tas cenšas aizstāvēt savu mītni. Darbiniekiem jāpilda stingri noteikumi un drošības instrukcijas.
Tagad - brīva kā putns?
Māras saites ar dzīvnieku mīļotājiem nav izzudušas. Viņu joprojām aicina uz konsultācijām pie mājdzīvniekiem un putniem. Pie sevis mājās viņa gan nevienu neaicina, jo Batlers ir krietns mājas sargs, viņš to nepieļautu. Mārai tagad ir laiks arī sev pašai un savai mīļajai mazmeitiņai. Veterinārārstei ļoti patīk ceļot. Pagājušā gada aprīlī viņa bijusi Tibetā: «Apmeklēju pandu rehabilitācijas centru. Ķīnieši pandas sargā kā nacionālo dārgumu. Ja Ķīnā kāds redzējis pandu un var to pierādīt, tad viņš saņem prēmiju, ar kuru var iztikt veselu gadu. Rīgas zoodārzā lielo pandu pašlaik nav, jo nav iespējams sagādāt viņu ierasto barību - bambusa lapas. Toties te ar katru gadu tiek uzlaboti apstākļi, dzīvnieki pietuvināti dabai. Mūsu zoodārzam ir interesants kalnains reljefs, tas ļauj interesantāk izvietot pastaigas laukumus.» Māra šeit vienmēr būs savs cilvēks.