Kad piektdienas vakarā ārā jau tumšs, dažus kilometrus no Alūksnes kokapstrādes ražotnē darbs rit rosīgi. Pie darba ķērušies SIA Ozoli AZ otrās maiņas strādnieki, stāsta tās valdes loceklis un vienlaikus arī domnieks Andis Zariņš (Vienotība). Ozoli AZ ir viens no lielākajiem uzņēmumiem pašvaldībā un nodarbina ap 70 cilvēku. Jaunās iekārtas un darbinieku rosība cehā ļauj izejmateriālam - koksnei - pārtapt par koka vārtiem, sētām, dārza mājiņām un pirts aprīkojumu. Šī produkcija vēlāk nonāks veikalu plauktos Vācijā, Itālijā, Francijā, Anglijā, Zviedrijā, Dānijā.
SIA Ozoli AZ pārstāv Alūksnes raksturīgāko biznesa nozari - kokapstrādi. «Mežs un zeme mums ir lielākie resursi, un tie jāizmanto,» uzsver domes priekšsēdētāja vietnieks Dzintars Adlers (Vienotība). Šī iezīme ir arī skaidri manāma, pētot lielāko Alūksnes uzņēmumu sarakstu. «Novads ir mežains. Un koki mums ir. Mums nav tādu veco laiku tradīciju, kāda liela uzņēmuma, kā tas ir citos novados, kur no veciem laikiem līdzi nāk kāds vēsturisks uzņēmums. Šeit tāda nebija. Tie, kas sāka 90. gadu sākumā, daži ir izauguši un strādā,» stāsta A. Zariņš.
Kā sviestmaizē
Uzņēmumā Alta S, kas nodarbojas gan ar tirdzniecību, gan pārtikas ražošanu, darbu atraduši ap 250 alūksniešu. Pērn firmas apgrozījums varētu būt ap 4-5 miljoniem latu, lēš tās īpašnieks Ēvalds Abdulajevs. Savulaik uzņēmums bijis viens no lielākajiem savas nozares pārstāvjiem Vidzemē. Lai gan ekonomiskās lejupslīdes laiks to neesot būtiski iespaidojis, Ē. Abdulajevs sūrojas par sīvo konkurenci un ierobežotajām iespējām attīstīties. Uzņēmumu ietekmē veikalu ķēžu ienākšana reģionos. «Mēs esam kā sviestmaizē: no vienas puses - lielie veikali, no otras - mazie, kas nemaksā nodokļus, un pa vidu iztek sviests,» tēlaini situāciju raksturo uzņēmējs. Lūgts vērtēt pašvaldības darbu, uzņēmējs ir lakonisks: «Pozitīvi. Galvenais, ka netraucē.» Uzņēmums vairākkārt mēģinājis saņemt Eiropas fondu finansējumu dažādu firmas atzaru attīstīšanai, tomēr nav veicies. «Gribējām palielināt ražošanu, maizes kombinātu. Bet projektos vinnē cilvēki, kas dabū naudu un nestrādā līdz pat šai dienai. Arī nelielu gaļas pārstrādi gribējām. Vairumnoliktavu paplašināt,» stāsta Ē. Abdulajevs. Tomēr jaunām iecerēm viņš nav metis ar roku, domā par jauniem veikaliem Balvos un Gulbenē, arī ražošanu attīstīt gribētu.
Sapņo par industriālo parku
Kopumā uzņēmējdarbības vidi Alūksnē gluži par veiksmes stāstu nosaukt nevar. Bezdarbs ir lielāks nekā vidēji valstī, un jauni uzņēmumi attīstās kūtri. Taujāti par iespējām mainīt situāciju, pašvaldībā stāsta par kādu nepiepildītu sapni - industriālo parku, kur būtu sakārtota infrastruktūra un jau piemērota vieta darbības sākšanai. Līdzās tam vīd arī plāni atrast cilvēku, kas strādās ar starptautiskajiem sakariem. «Tāda veida pienesums Alūksnes novadā būtu efektīvākais, redzamākais. Kamēr līdz tam tiks vietējais, paies daudzi gadi. Taču, ja atnāks zviedru vai somu uzņēmums, tam līdzi būs savas iekārtas, tehnoloģija, viņam vietējie arī varēs ko pa drusciņai iedot,» ar ideju aizrāvies kokrūpnieks A. Zariņš. Tiesa, ne ar industriālo parku, ne starptautiskajiem sakariem līdz rezultātam tikt joprojām nav izdevies. Pilsētas vicemērs Dz. Adlers skaidro - vieta industriālajai teritorijai ir noskatīta, taču nākas risināt problēmas ar zemes īpašnieku. Šīs zonas attīstīšanai domnieks cer uz Eiropas fondu nākamo plānošanas periodu. Adlers pārliecināts, ka primārā ir ražošanas attīstība novadā, jo «katra jauna darbvieta ražošanā dod 2-3 darbvietas pakalpojuma sfērā».
Mazāk pievilcīgu investoriem Alūksni padara ne vien industriālās zonas trūkums, bet arī attālums no Rīgas, īpaši tāpēc, ka tuvumā nav dzelzceļa, pārliecināts Dz. Adlers. Par vēl kāda būtiska resursa - darbaroku - pieejamību viedokļi gan dalās. Daži uzņēmēji un domnieki stāsta, ka, par spīti bezdarbam, strādāt gribētājus atrast nav vienkārši, turklāt problēmas saistītas ar kvalifikāciju un prasmēm. Citi tam nepiekrīt un par iespējām atrast darbiniekus nesūkstās. «Cilvēks iet pakaļ darbam - būs darbs, cilvēks atnāks. Nedomāju, ka tā ir liela problēma, ka nav, kas strādā. Pirmajā brīdī nav, jā. Pieļauju, ka novadā būtu grūti kādam uzņēmumam sakomplektēt simt darbinieku vienā dienā, bet pusgada laikā to var izdarīt,» stāsta A. Zariņš.