«Daudzās Eiropas valstīs pastāv prakse neatskaņot mūziku veikalā, un, ja šajos saspringtajos ekonomiskajos apstākļos, kad visas izmaksas tiek rūpīgi pārvērtētas, par mūzikas atskaņošanu būs jāmaksā neadekvāti liela nauda, mēs apsvērsim iespēju atteikties no mūzikas atskaņošanas veikalos,» pauž viena no lielākajiem tirgotājiem Rimi Latvija pārstāve Zane Eniņa. Stendera veikalu pārstāve Maija Āboliņa norāda, ka, samazinot tarifus, mūzika, iespējams, skanētu visos septiņos Stendera veikalos, ne tikai četros kā tagad, un iepirkties mūzikas pavadībā varētu arī franšīzes veikalos visā Latvijā.
Arī AKKA/LAA pārstāvētie autori nav apmierināti ar pārāk augstajiem tarifiem, norādot - ja tirgotāji mūziku nolems neatskaņot vispār, zaudētāji būs tieši viņi. Kā uzskata grupas Prāta vētra menedžmenta vadītāja Aija Auškāpa, AKKA/LAA jāatrod iespējami labākais vidusceļš, nosakot tarifus, ko tirgotāji būtu ar mieru maksāt. Taču AKKA/LAA neuzskata, ka ekonomiskās krīzes dēļ tai būtu jāpārskata tarifi, jo, kā saka AKKA/LAA izpilddirektore Inese Paklone, «nav dzirdēts par gadījumiem Eiropā, kad veikalu vai ēdināšanas uzņēmumu īpašnieki, lai krīzes laikos atbalstītu autorus, kuru darbus izmanto, kādā veikalā dotu viņiem preces bez maksas vai arī ar milzīgām atlaidēm».
Konkurences padome (KP) pagājušā gada nogalē secinājusi - AKKA/LAA darbībā saskatāma dominējošā stāvokļa ļaunprātīga izmantošana, un tarifi par muzikālo darbu publisko izpildījumu jāsamazina. Piespriests arī 11 134 latu naudas sods. AKKA/LAA lēmumu pārsūdzējusi Administratīvajā apgabaltiesā, tiesas spriedums gaidāms novembrī. Lai arī AKKA/LAA izstrādājusi jaunus tarifus, kas ir spēkā no šā gada 1.janvāra, KP lēmumu tie nav iespaidojuši.
Augstākie Baltijā
51,19 latu Igaunijā, Ls 49,96 - Lietuvā un Ls 78-120 (atkarībā no veikala atrašanās ģeogrāfiskās vietas; līdz 2008.gada 31.decembrim bija Ls 48- 132) Latvijā - šādas ir summas par mūzikas atskaņošanu 120 m2 veikalā katrā no Baltijas valstīm.
I.Paklone tarifu atšķirību skaidro ar to, ka gan Lietuvā, gan Igaunijā dzīve esot lētāka. Tam oponē Swedbank galvenais sociālekonomikas eksperts Pēteris Strautiņš, norādot, ka būtisku atšķirību dzīves izmaksās starp valstīm nav, un, ja kāda no Baltijas valstīm būtu jānosauc par dārgāko, tā pavisam noteikti būtu Igaunija.
Atšķirīga ir arī tarifu noteikšanas kārtība - kaimiņvalstīs ņem vērā tikai tirdzniecības telpas platību, bet Latvijā tarifi atšķiras arī atkarībā no to atrašanās vietas, kā rezultātā Rīgas Centra rajonā noteiktie tarifi ir krietni augstāki nekā reģionos. Lai arī AKKA/LAA skaidro, ka atrašanās vieta kā kritērijs tiek izmantota kraso reģionālo atšķirību dēļ, KP norāda, ka argumenti par preču, pakalpojumu un izmaksu atšķirībām dažādās Latvijas vietās neiztur kritiku, jo preču cenas reģionos būtiski neatšķiras, kā arī Rīgā tās bieži vien ir zemākas nekā pārējā Latvijas teritorijā.
Turklāt, 2009.gada 1.janvārī stājoties spēkā jaunajiem tarifiem, reģionos strādājošiem uzņēmējiem jāmaksā vairāk - vēl pagājušajā gadā pagastā esošam veikalam ar 30 m2 platību bija jāmaksā līdz Ls 12 gadā, tagad šī summa ir Ls 19,50. Rīgā maksa gan nedaudz samazinājusies. To savā atzinumā minējusi arī KP, uzsverot, ka nav sniegts nekāds pamatojums šim tarifu paaugstinājumam.
Lai arī I.Paklone norāda, ka nav korekti vērtēt tarifus tikai Baltijas kontekstā, jo Latvija ir ES dalībvalsts un vairākās ES valstīs tarifi ir krietni augstāki, KP uzskata, ka Lietuva, Igaunija un Latvija ir viena reģiona valstis un ekonomiskās attīstības līmeņa ziņā tās ir savstarpēji salīdzināmas. Līdzīgi spriež arī Igaunijas autortiesību aizsardzības organizācijas EUA rīkotājdirektors Kalevs Ratuss - «nav droši salīdzināt autortiesību pārvaldījuma efektivitāti visā Eiropā, jo katrā valstī ir savādāka situācija, un nevar salīdzināt Baltijas valstis ar tādām lielvalstīm kā Francija, Lielbritānija un Vācija».
Regulatora nav
Neatkarīgi no situācijas kaimiņvalstīs vai citur Eiropā tarifu noteikšana ir tikai un vienīgi AKKA/LAA kompetencē. Kultūras ministrija (KM), kas ir AKKA/ LAA uzraugošā institūcija, tikai skatās, lai AKKA/LAA nepiemērotu atšķirīgus noteikumus vienas un tās pašas kategorijas izmantotājiem (piemēram, raidorganizācijām vai tirgotājiem), savukārt tarifu apjoms jāvērtē KP. Kā Dienai pavēstīja KM pārstāve Dace Vizbule, par tarifu lielumu jālemj pašiem autoriem, savukārt tirgotāji var izvēlēties nemaksāt un neizmantot autoru darbus. «Ja autori nesaņem atlīdzību tāpēc, ka viņu darbi netiek izmantoti, autoriem pašiem ir jāanalizē iemesli,» norādīja D.Vizbule.
Jau agrāk notikusi tiesvedība starp AKKA/LAA un dažādām raidorganizācijām par autoratlīdzību summu, jo puses nevarēja vienoties, taču, lai arī tiesa lēmusi par labu AKKA/ LAA, piespriestās summas par autortiesību pārkāpumiem bijušas mazākas, nekā prasīts.