Trīs gadus, dienu un nakti
Šis jaunais, spēkpilnais vīrietis bija Vecās Derības varonis Dāvids, tas pats, kurš uzvarēja Goliātu - avangardists Mikelandželo ignorēja citu meistaru (Donatello, Verokio) tradīciju Dāvidu tēlot kā mazu priecīgu puišeli, kuram ar lingu, akmentiņu un precīzu metienu izdevās gāzt no kājām mītisko briesmoni. Atteicās arī no uzvarētā Goliāta nocirstās galvas novietošanas pie puikas kājām. Tā vietā Mikelandželo radīja Dāvidu pirms cīņas - koncentrēts, pikts vai domīgs skatiens tālumā, saliekta roka, kas tur ieroci (realitātē tēlnieks ar šo rokas kustību noslēpa marmora bojājumus un riskus, ka akmens varētu salūzt, iepriekš rūpīgi ar maza Dāvida vaska modelīša un piena krūzes palīdzību matemātiski izskaitļojot visas iespējamās problemātiskās - akmensgabala šķelšanās zonas). Darbu baznīcas sētā Buanoroti sāka 1501. gada 13. septembrī. Tas šodien skan neticami, bet Mikelandželo strādāja dienu un nakti trīs gadus, bieži pat nakšņodams dievnamā uz sola. Meistars apjoza ap topošo brīnumu augstu dēļu sētu, un neviens skulptūru neredzēja, pirms darbs nebija galā. Un 1504. gada 25. janvārī pilsētas gudro komisija skulptūru novērtēja. Mikelandželo pat nācās apmuļķot pilsētas gonfalonjēru (mūža aizbildni) Pjēro Soderīni, kuram, lūkojoties no apakšas uz piecu metru milzīgo tēlu, nebija paticis deguns - esot par lielu. Mikelandželo pa statīvu uztrausās pie Dāvida sejas un dažas minūtes ar lupatu purināja marmora putekļus uz pilsētas galvām, ne mirkli nepieskardamies marmoram ar kaltu. «Nu jau ir daudz labāk - jūs tiešām to atdzīvinājāt!» - tā Soderīni. Trīs dienas miesās un augumā tik iespaidīgo Dāvidu, rotātu ar apzeltīta vara kroni, veda uz Sinjorijas laukumu. Pat pilsētas varas vīri apjēdza, ka šis tiešām ir šedevrs un nedod Dievs, ja koloss neuzmanīgas transportēšanas dēļ ciestu.
Mikelandželo saņēma līgto honorāru zelta monētās (šodien tā naudas ekvivalents būtu 1,4 miljoni latu).
Ir «vājās vietas»
Pilsētas (XV gadsimtā Florence gan vēl bija pilsētvalsts) aizstāvis un labvēlis Dāvids jau piecus gadsimtus priecē cilvēkus - iesākumā Sinjorijas laukumā, vēlāk Mākslas akadēmijas muzeja telpās, kur skulptūra tika pārvietota pašas drošības labad - ziemas mitrais klimats Toskānā un tūristu pūļu grābstīšanās ap kailo vīrišķi apdraudēja ģeniālo mākslas darbu. Laukumā ikgadējo septiņu miljonu tūristu priekam novietoja Dāvida precīzu kopiju, bet, kas gribēja redzēt oriģinālu, akadēmijā nācās šķirties no desmit divdesmit eiro. Tomēr amerikāņu zinātnieki, izmēģinājuši hologrāfisko skenēšanas metodi, tāpat atzīst, ka daiļajam Florences aizstāvim Dāvidam ir savas vājās vietas - gadu gaitā marmorā radušās mikroskopiskas plaisiņas un vīrieša labā kāja, gurni, abas potītes ir bīstami nospriegotas.
Tomēr vislielākais skandāls Dāvida sakarā ir izcēlies 2010. gada augusta sākumā. Pagaidām tas vēl nav starptautisks. Tūristu pūļi joprojām var apmeklēt Dāvidu - gan Sinjorijas laukumā, gan akadēmijā. Florencē. Bet draudi…
Itālijas augstākā līmeņa varas iestādēs (Kultūras, Tūrisma un Ārlietu ministrijā) nobriedis plāns, kas savā nekaunībā pat šokē. Florences Dāvidu vajag pārvietot uz kādu no Romas muzejiem. Silvio Berluskoni juristi Itālijas arhīvos atraduši senus dokumentus, pēc kuriem secināms, ka Dāvids ir Itālijas valsts īpašums. Sagatavots deviņu lappušu lēmums, no kura izriet, ka senās, viduslaiku Florences republikas juridiskā mantiniece ir Itālijas valsts, līdz ar to Florences pilsētas īpašumi arī pieder valstij.
Florences mēra Mateo Renci reakcija bija zibenīga: ir dokumentāli pierādāms, ka Itālijas apvienošanās laikā, kad Roma tika pasludināta par valsts galvaspilsētu, ar īpaši dekrētu nr. 1870-I atrunāts, ka viss, kas atrodas uz Palazzo Vecchio (un netālu no turienes ir Daiļo mākslu akadēmijas muzejs), paliek pilsētas īpašumā. Oponenti savukārt pieķērušies faktam, ka šis dekrēts ticis sastādīts trīs gadus pirms tam, kad Dāvids tika pārvietots no Sinjorijas laukuma uz Accademia (tas notika 1873. gadā). Līdz ar to Dāvids neietilpst 1870-I atrunāto Florences īpašumu sarakstā. Vēl trakāk - tieši Florences toreizējais mērs, lai Dievs mielo viņa pīšļus, XIX gadsimta izskaņā notikušās Dāvida transportēšanas (no laukuma uz muzeju) iespaidīgos izdevumus lūdzis apmaksāt jaundibinātajai Itālijas valstij! Tas tikai pierāda, ka Mikelandželo Dāvids ir valsts, nevis Florences īpašums. Tagadējais Florences saimnieks Mateo Renci ir sašutis: «Vai tiešām Berluskoni juristiem augustā nav ar ko nodarboties?»
Itāļu kaprīzes?
Bet varbūt Berluskoni ambīcijas un vēlme pārcelt uz Romu Mikelandželo šedevru kaut ko liecina par itāļu dabu? Neaizmirsīsim, ka jaunais Mikelandželo, kurš divdesmit sešu gadu vecumā izaicināja Karāras marmora mēmo ķermeni, lai no tā «atskaldītu visu lieko» un radītu tēlniecības himnu vīrieša drosmei un skaistumam, arī savā ziņā bija ambicioza ģēnija kaprīze - uz šo marmora bluķi Florencē «aci uzlicis» bija Leonardo da Vinči. Kad Mikelandželo pirmo reizi tikās ar 50 gadu veco Leonardo, un tas notika Dāvida sabiedriskās apspriešanas laikā, jaunais ģēnijs ar lepnu smīnu varēja palielīties, kādu daiļu tēlu radījis no da Vinči iekārotā akmens.
Lai kā beigtos šis juridiskais ķīviņš starp Romu un Florenci, kuram jau paredz gadiem ilgu procesu, zaudēt Dāvidu Florencei nozīmē ik gadu zaudēt arī astoņus miljonus eiro, kurus Dāvids nopelna ar savu pilnības skaistumu. Par muzeja biļetēm.