Nerimstošās diskusijas par ES finansējumu lauksaimniekiem liecina, ka, par spīti tikpat nebeidzamām runām par globalizāciju, brīvu preču kustību, kad nonāk līdz lauksaimniecībai, izrādās, ka lielākie «plakanās pasaules» piekritēji tomēr grib, lai pienu un gaļu kāds ražo viņu pašu valstīs, pat ja ievest to būtu lētāk. It kā nevajadzētu būt bažām par nodrošinājumu ar pārtiku (ja vien ir nauda), it kā fermeru kā vēlētāju ietekmei objektīvi vajadzētu mazināties (samazinās nozarē strādājošo skaits), un tomēr vecās ES dalībvalstis ir gatavas nodarīt gauži pāri jaunajām, lai tikai nepazeminātu komfortu savējiem. Liktos - ja jau «vecākie brāļi» tā lepojas ar savu augsto industrializācijas un pakalpojumu nozares attīstības pakāpi, varēja taču atmest trūcīgākajiem radiniekiem to vecmodīgo rakņāšanos pa zemi... Nekā. Kāpēc?
Viens no iemesliem varētu būt tas, ka pārtika ir kaut kas tikpat iracionāls kā reliģiskie ticējumi. Rau, eiropieši spirinās pretī ģenētiski modificētiem produktiem kā potenciāli bīstamiem cilvēka veselībai, lai gan, par kādu «dabiskumu» vispār var runāt lauksaimniecībā kā biznesā, grūti pateikt. Bet redz', ĢMO ir slikts, britu govju kūtis - labas. Jo mēs tā uzskatām un ticam. Otrs iemesls varētu būt apziņa, ka pārtikas cenas pasaules tirgū tikai palielināsies. Attiecīgi - Vakareiropas vidusmēra iemītnieks diez vai pārskatāmā nākotnē kļūst tik trūcīgs, ka pašmāju lauksaimniecība viņam vajadzīga kā drošības spilvens. Toties kā iespēja labi nopelnīt, barojot, teiksim, Indijas vidusslāni, - protams. Un kurš gan grib dalīties peļņas iespējās?