Lai gan disleksiju spēj noteikt logopēds, joprojām nav konkrētu instrumentu, ko varētu izmantot. Līdz ar to bērni ar problēmām saskaras tieši skolā, kur tiek pamanītas pirmās disleksijas pazīmes. Tāpat patlaban būtiski trūkst valsts atbalsta, jo lielāka uzmanība tiek pievērsta citām speciālajām vajadzībām. Latvijas Disleksijas biedrība skarbi norāda, ka pozitīvu piemēru Latvijā faktiski nav tieši valsts atbalsta neesamības dēļ.
Situācijas skolās dažādas
Kad Baibas meita Lelde (vārdi mainīti - aut.) sāka iet 1. klasē, audzinātāja pamanīja neatbilstību starp Leldes intelektuālo attīstību un lasītprasmi un izteica aizdomas par disleksiju, ko konstatēja arī logopēds. Leldei piešķīra speciālu programmu - mācīšanās grūtības. Līdz ar to gan Lelde, gan skolotāji varēja saņemt apmaksātu papildu apmācību un atbalstu. Meitene 2., 3. un 4. klasē papildus apmeklēja logopēdu, matemātikas, latviešu un angļu valodas stundas. Leldei klasē nevajadzēja skaļi lasīt, pārbaudes darbiem bija ilgāks laiks un citreiz skolotāja nolasīja uzdevumu priekšā. Lelde mācījās kopā ar citiem, un pedagogi rūpīgi sekoja viņas progresam.
Pozitīvais piemērs pārtrūka nākamajā skolā. Leldi bez vecāku ziņas ielika speciālajā grupā, kur mācījās aptuveni četri bērni ar dažādām sociāla un medicīniska rakstura problēmām. Leldei šajā grupā nebija ko darīt, jo tā nebija piemērota viņas spējām. To apstiprināja klases audzinātāja, arī Lelde katru dienu sašļuka aizvien vairāk. Kā Dienai pastāstīja Leldes mamma, neviens no speciālistiem skolā nebija aprunājies ne ar viņu, ne bērnu. Viss notika formāli - ir speciālā programma, tātad speciālā klase, nav šīs programmas - mācās parastajā klasē un nekāds atbalsts nepienākas. Lai Lelde varētu mācīties ar citiem bērniem, bija jāraksta iesniegums par speciālās programmas atcelšanu un no jauna jāapmeklē speciālisti. Baiba ar Leldi daudz strādāja mājās patstāvīgi, meklējot dažādus veidus, kā bērnam palīdzēt, jo vairs nebija ticības skolas atbalstam.
Septembrī Lelde sāks mācības 7. klasē, bet jau citā skolā. Patlaban vienīgais, ko mamma ar meitu vēlas, ir sapratne. Skolotājiem būtu jābūt informētiem par Leldes spējām, lai vajadzības gadījumā sniegtu elementāru atbalstu, piemēram, piešķirot papildu laiku pārbaudes darbos, kā arī neņemtu vērā pārrakstīšanās kļūdas un rokrakstu.
Trūkst pieredzes
Disleksija ir specifiski lasīšanas traucējumi, kas izpaužas grūtībās atpazīt vārdus un burtus, saprast uzrakstītā vārda nozīmi, Dienai skaidroja Latvijas Universitātes (LU) profesore Sarmīte Tūbele. Lai gan nav zināms, cik cilvēkiem Latvijā ir šādas grūtības, Rīgā šādi bērni ir apmēram 1% no tiem, kam ir vajadzīga logopēda palīdzība - vienu gadu tie ir 34, otru - 40 bērni, skaidroja S. Tūbele. Ar disleksiju ir jāmācās sadzīvot, jo tā paliek uz visu mūžu, tomēr ar pareiziem atbalsta pasākumiem var krietni palīdzēt.
Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) valsts sekretāra vietniece Evija Papule gan norādīja, ka disleksija Latvijā netiek diagnosticēta kā speciālās vajadzības, bet kā mācību traucējumi. Līdz ar to trūkst pieredzes tās atpazīšanā un atbalsta sniegšanā. Atbalsta programmas vairāk tiek veidotas tieši bērniem ar speciālajām vajadzībām.
Lai gan šobrīd nav konkrētu instrumentu, ar ko noteikt disleksiju, kā pastāstīja LU profesore, tests patlaban tiek veidots un drīzumā tas būs pieejams gan logopēdiem, gan psihologiem. Tomēr jau tagad logopēdi spēj noteikt specifiskos lasīšanas traucējumus, atzīmēja S. Tūbele.
Pozitīvu piemēru nav
Latvijas Disleksijas biedrības valdes priekšsēdētāja Eva Birzniece ir skarba, norādot, ka veiksmes stāstu Latvijā nav. «Principā nav gadījumu, kad paši skolēni un viņu vecāki teiktu, ka skola ir viņiem efektīvi palīdzējusi. To vienmēr apgalvo tikai institūcijas,» Dienai sacīja E. Birzniece. Kā piemēru viņa norādīja gadījumu, kad zēns ar izcilu intelektu ir nesekmīgs sešos mācību priekšmetos, citur bērnu 1. klasē tur jau četrus gadus, vēl citur kādu pārceļ no 4. klases atpakaļ uz pirmo. Un vecāki, izmisuma vadīti, bērnus sūta uz ārzemju skolām, kur sistēma ir sakārtota un atbalsts ir jūtams. Tāpat bēdīga situācija ir vidusskolā. Biedrības pārstāve norāda, ka visi spējīgie bērni ar disleksiju ir «pilnīgi diskriminēti un izfiltrēti no vidējās izglītības». Latvijā vidusskolā ir tikai trīs speciālās programmas - redzes, dzirdes un kustību traucējumu. Līdz ar to pat formāli bērniem, kuri izvēlas mācīties vidusskolā, nav iespējas saņemt palīdzību, stāsta E. Birzniece. Tam gan nepiekrīt Valsts izglītības satura centra Speciālās izglītības nodaļas Speciālās izglītības eksperte Vita Ukase, norādot, ka skolai atbalsts ir jānodrošina visās klasēs un, ja ir speciālista atzinums par mācīšanās traucējumiem, palīdzība tiek sniegta arī vidusskolā un valsts pārbaudes darbos, piemēram, nodrošinot papildu laiku darba izpildei. Arī IZM parlamentārā sekretāre Inga Vanaga (RP) atzīmēja, ka no 21. maija vidējās izglītības standartu ietvaros vidusskolās var īstenot speciālu programmu ar atbalstu bērniem tieši ar mācīšanās grūtībām.
Palielinās atbalstu
Leldes mamma Baiba uzskata, ka Latvijā ir jārada vienota sistēma, kas darbotos visās skolās. Piemēram, jābūt vienādām diagnostikas metodēm un kārtībai gadījumos, kad pedagogam rodas aizdomas par disleksiju bērnam. Ņemot vērā disleksijas smagumu un katru bērnu atsevišķi, pedagogiem bērniem ir jāpiedāvā dažādi atbalsta pasākumi, piemēram, papildlaiks pārbaudes darbos, papildstundas un individuāls plāns. Savukārt, lai radītu patīkamu vidi skolā, svarīgi ir par disleksiju runāt, lai to izprot gan skolotāji, gan citi klasesbiedri, uzskata Baiba. Tāpat liela nozīme ir tehnoloģiju izmantošanai mācību procesā, norādīja E. Birzniece. Šobrīd Ministru kabineta noteikumi šādu atbalstu neparedz, kaut gan citur pasaulē tehnoloģijas primāri tiek nodrošinātas bērniem ar mācīšanās traucējumiem. Atbalsts būtu arī audiogrāmatas, uzskata S. Tūbele. Tās gan izmanto jau šobrīd, tomēr to nav pietiekami un ierakstam jābūt kvalitatīvākam un pieskaņotam bērnu vajadzībām, piemēram, ierunātām lēnākā tempā.
E. Papule gan drīzumā sola papildu atbalstu no valsts. Nākamajā struktūrfondu plānošanas laikā no 2014. gada paredzēti vairāki atbalsta pasākumi, piemēram, atbalsts skolotāju profesionālās kompetences paaugstināšanai, otrs skolotājs klasē un atbalsts mācību procesā. E. Papule arī atzīst, ka pie šī jautājuma ir nopietni jāstrādā, jo šobrīd trūkst pieredzes, lai visi gadījumi skolās būtu veiksmīgi atrisināti.