Pārsteidz aizsardzības ministra Bergmaņa izvēlētais arguments, ka NATO militārās spējas ir desmitreiz spēcīgākas nekā Krievijai, īpašā paziņojumā atbildot uz vārdā neminētu militāro un starptautiskās politikas ekspertu vērtējumiem par NATO gatavību aizsargāt austrumu flanga valstis. Tādi izteikumi pārāk atgādina lielīšanos ar kodolarsenāla jaudu, ko dzirdējām lielvalstu retorikā aukstā kara gados, un itin nemaz nenomierina, iedomājoties, kas notiktu ar mūsu valsti, zemi, ja lielākie bruņojuma kolekcionāri kaut daļu no uzkrātā liktu lietā tiešā konfliktā viens pret otru.
Nav vairs tas laiks, kad karš izpaudās kā naidīgo pušu karavīru nostāšanās aci pret aci uz liela lauka, lai tad uzvarētāju noskaidrotu, apslaktējot viens otra «dzīvo spēku». Armiju izmēram, šauteņu, lidmašīnu, tanku skaitam, arī bumbu tonnām, protams, joprojām ir liela nozīme, bet ne tik izšķiroša, kam spilgts piemērs ir kaut vai bezgalīgie notikumi Afganistānā. Starpvalstu konflikti vairāk nekā jebkad iepriekš līdzinās taktiskām prāta spēlēm, kad noteikumus diktē tas, kurš uzbrūk negaidot, izmanto visdažādākos līdzekļus, arī tādus, kuru saistību ar karadarbību agrāk pat iedomāties nevarēja. Netieši to var salīdzināt ar situāciju, ka policija ķer kādu konkrētu likumpārkāpēju un pēdējais rīkojas radoši, proaktīvi, bet vajātāji, lai cik liels būtu to skaits un ekipējums, - reaģējoši. Vēl šajā kontekstā būtiski, kur ir tā robeža, līdz kurai izmisuma brīdī gatavs iet pārkāpējs un līdz kurai - tā savaldītāji. Ja atceramies, lielā dilemma nesen demonstrētajā BBC filmā bija, kā reaģēt uz it kā nejaušu kodolsprādzienu - atmaksāt pretiniekam ar to pašu vai «norīt krupi» cerībā, ka tā drīzāk iespējams miers.
Līdz ar to izšķiroša ir ne jau mērīšanās ar to, kura no armijām var ātrāk noslaucīt kādu valsti no zemes virsas, bet gan spēja laikus paredzēt pretinieka iespējamo rīcību, nepieļaut un vajadzības gadījumā zibenīgi apturēt jebkuru provokāciju. Tāpēc no mūsu un starptautiska līmeņa politiķiem vispirmām kārtām gribētos sagaidīt tieši apliecinājumus par spēju novērst, apturēt jebkurus konfliktus jau to iedīglī. Un šos apliecinājumus nevis vienu otru reizi, bet nemitīgi un saistībā ar visdažādākajām modernā kara jomām - kā cīnās pret propagandisko «smadzeņu skalošanu», ekonomisko kaitniecību, kiberuzbrukumiem, kā reāli - nevis butaforiski, ar cauru žogu - nostiprina robežu, vai ir izmēģināta ātrās reaģēšanas gatavība visdažādākajām situācijām, vai mums ir darboties spējīga civilās aizsardzības sistēma utt. Un te, protams, jārunā ne tikai par to, kas tiek darīts viena konkrēta resora ietvaros, bet integrēti, sadarbībā ar drošības policiju, robežsargiem, sabiedrības operatīvās saziņas līdzekļiem u. tml.
Ar to, ka valsts aizsardzībai tiek un turpmāk tiks piešķirts arvien lielāks papildu finansējums, mums - sabiedrībai - jāgūst pārliecība, ka tas reāli ļaus mums dzīvot lielākā drošībā savās mājās, nevis jārada asociācijas, ka uzturamies potenciālā kaujas laukā, poligonā, uz ko diemžēl vērsts arī ministra izteikums.