«Esmu saglabājis Kristapa izvēlēto šriftu no iepriekšējās grāmatas,» saka Jānis Streičs, kura rakstnieka talants daudzus pirmo reizi pārsteidza jau atmiņu grāmatā Lāga dvēseļu straumei (Dienas grāmata, 2006). Jauno grāmatu autors iecerējis kā veltījumu traģiski bojāgājušam dēlam, Cilvēka bērna autoram Jānim Klīdzējam, arī filmas otrajam režisoram Boļeslavam Ružam.
Viņš ir pārsteigts, ka vairāki žurnālisti, kuri ieradušies viņu intervēt, jau izlasījuši 650 lapaspušu biezo grāmatu. «Es tikai runāju monologā, bet, izrādās, Zigfrīds Muktupāvels (LR1 raidījuma Kultūras rondo vadītājs - red.) jau lasījis,» smejas kinorežisors.
Monologs patiesībā arī ir piemērotākais žanrs Jānim Streičam (skat. video), kurš valodā plūst kā upe - ar spēcīgu gultni un daudzām attekām. Tomēr vienojamies ar kinorežisoru par jautājumiem, kas radušies no jaunās grāmatas. Pat ja brīžam nākas Jāņa Streiča sacīto «izkonspektēt» un nodarīt pāri ar viņam neraksturīgu izteiksmes strupumu un lēkāšanu pa tēmām.
Izlasot jūsu grāmatu 1991. Tas garais cilvēkbērna gads, prātā nāk Boņuks ar savām svētajām šausmām par dvēseli, kas dzīvo starp kāpostiem un buļbām. Arī grāmatā - viss neatšķetināmi sapinies kopā - jūsu gara dzīves meklējumi, lielās idejas, Latvijas brīvības stāsts vienlaikus ar sadzīviskajām klapatām, materiālo nejēdzību, padomju blatiem, taloniem, radošās grupas (daļas) neizdarību utt.
Piekrītu, noteikti. Ēlerte (Sarmīte - red.) teica, kura arī jau grāmatu izlasījusi, - viņa tur redzot trīs slāņus. Viens - viss vēsturiskais, kas notiek. Tad - Latgale kā tēma, viss poētiskais. Tad - jezga, tie kāposti kopā ar buļbām (smejas), kas attiecas uz pašu filmēšanas procesu. «Dieva svētības gads... Aizgrābtība ar Latgali, ar tiem visiem cilvēkiem - dzīves, likteņi... Tas bija pilnīgi apgaismības gads. Sāku skatīties uz cilvēkiem nevis kā prastiem zemniekiem, bet gandrīz vai antīkiem varoņiem. Uz katru cilvēku kā bagātību.
Latgales ziņā man pieraksta par daudz nopelnu. Es Latgali īpaši nenodalu. Man liekas, ka man harmoniski viss ir kopā. Es no bērnu dienām vienā veselā saucu kopā visu Latviju, tāpēc ka es staigāt sāku Kurzemē, bet, atgriezies Latvijā, man vajadzēja sākt mācīties runāt. Skatīt Latgali kaut kā atsevišķi ir aplam. Tas mums tā ģimenē - man brālēni ir kurzemnieki, luterāņi kopā ar katoļiem. Tā ir manas dzīves laime, ka man Latgale ir viens vesels.
Gribat vai ne - jūs uztver kā Latgales vēstnieku. Arī pat viens no grāmatas caurviju motīviem ir šī Latgales tēma - jūsu ilgas un pūliņi «ievest Latviju Latgalē», kā sakāt. Un nevis otrādi. Tas nošķīrums tomēr pastāv arī jums pašam…
Bet ne manī. Es to citos redzu, tāpēc. Kaut gan tajā pašā laikā - ir tāds teiciens radies: vienīgais latvietis, kuram nav kompleksu, ir latgalietis, jo viņam ir savi kompleksi. Latviešiem jātiek galā ar savas mazās tautiņas kompleksu. Mazā, mazā tauta… Es domāju, ka es pats tāds nekad neesmu bijis. Bet, kad es pašķirstu dienasgrāmatu, kas rakstīta pirms šī gada (1991 - red.), es pats bezgala esmu lietojis šo vārdu «mazā tauta», ko es tagad nīdēju no sevis ārā, cik tik varu. Tauta nav maza, tauta ir Dieva dots lielums. Kā viss, kas no Dieva, nav mērāms ar zemes mēriem. Tauta ir no mūžības - no kurienes nāk, uz kurieni aiziet - nezinām neviens. Teikt, ka tā ir maza, ir liels grēks. Tautu zākāt par mazu, pat it kā mīlot, nedrīkst.
Vai atceraties konkrētu pagrieziena punktu, kad pats pārstājāt runāt par mazo Latviju?
Īsti neatceros. Laikam bieži tika pieminēts Kšištofs Zanusi, izcilais poļu režisors, ar kuru man ir draudzīgas attiecības. Esmu bijis pie viņa mājās, un viņš bija šeit boļševiku laikā. Un viņš man teica: «Jāni, nelieto tādu vārdu «buržuāziskā Latvija». Latvija ir Latvija. Tā ir viņu terminoloģija. Lieto savu.» Tā ir taisnība. Apziņā tas laikam sākās ar atmodu.
Šobrīd, šķiet, var runāt par jaunu vilni, kad atkal valsts līmenī tiek runāts par Latgales glābšanu, izskaidrošanu un popularizēšanu. Ministru kabinets un reģionālās attīstības...
(Dedzīgi pārtrauc.)
Viņi šauri skatās. Tas ir ļoti šaurs, aprobežots skatījums, ka jāglābj Latgale. Bet ir jāapzinās, ka kristīgās Romas kultūrai te ir robeža ar Bizantijas kristīgo kultūru. Tā ir robeža, ko agrāk apzinājās baznīca, poļu muižnieki. Paskatieties, kāda Latgalē tika uzcelta kultūras barikāde. Kas par baznīcām, tempļiem - Dagdā, Krāslavā! Tās ir katedrāles, kas tika uzceltas! Otrkārt, te sākas Eiropa, te ir Eiropas robežas. Uz to jāskatās ar vērienu, nevis kā uz atpalikušu novadu. Trūkst vēriena! Vērienīguma. Valstiskās apziņas, eiropeiskās, galu galā - Romas kristīgās ticības. Pašcieņa vajadzīga. Tā ir svarīga lieta. Bet patlaban skatās kā uz kaut kādu novadiņu. «Mazs bij tēva novadiņis, bet diženi turējās.» Ja ir kāda dziesma, ko es neciešu, tad tas ir tas mazais novadiņš. Mēs dzīvojam svarīgā vietā, kur gadu simtiem ir karojuši un gribējuši iegūt. Bastionā mēs dzīvojam. Bet skatās kā uz novadiņu. Tas ir jāapzinās. Galu galā Kārlis Ulmanis to lieliski apzinājās - veidoja šo koridoru - un cēla tādas skolas kā nekur. Vislielāko vērību toreiz veltīja Latgalei.
Latgalē ir milzīgi kontrasti. Vairāk runā par alkoholisma apkarošanu, mazāk par, piemēram, nozīmīgu starptautisku baroka mūzikas centru Rēzeknē. Par to, ka ar mikroaizdevumiem varētu atbalstīt jau esošos dzīvības punktus.
Alkohola apkarošanu?!
Tas ir viens no rīcības soļiem, ko paredz Ministru kabineta un Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas sagatavotais Latgales reģiona rīcības plāns 2012.-1913. gadam. Līdzās Latgales vēstniecības izveidošanai Rīgā, mikroaizdevumam u. c.
Izdzert visu! Vienīgais! (Ironiski.) Nu kā var cīnīties?! Tas ir nenopietni.
Diez vai alkohola pārtēriņš ir tikai Latgales problēma.
Tā nav tikai Latgales problēma. Tā ir bezdarbības, bezmērķības problēma. Jārada nevis alkohols, bet dzīves jēga. Jādod iespēja viņiem strādāt, jāattīsta ražošana. Tagad, ja tu pieņem tādu programmu, - aprobežoti ir gan programmas izvirzītāji, gan tie, kas dod naudu. Dod iespēju cilvēkiem nopelnīt. Un tie, kas negrib, lai beidzas nost.
Tad jūs uzskatāt, ka nav nepieciešams rīkot kaut kādas īpašas Latgales problemātikai veltītas diskusijas, lekcijas utt., veidot biedrības?
Nē, nekādā ziņā. Tā ir naudas izšķiešana. Atdodiet cilvēkiem zemi, zemes trūkst cilvēkiem. Ir brīva zeme, bet viņi nevar to nopirkt.
Pirms nedēļas izdevniecība Dienas grāmata aicināja uz jūsu Autogrāfu stundu. Vai un kā esat saradis ar popularitāti, slavu, tautas mīlestību, kā jūs pats to saucat? Vai nav mulsinoša sajūta, ka gluži svešam cilvēkam tik svarīgs ir jūsu paraksts?
Ka mani pazīst, tas man liekas tik normāli, tāpēc, ka tāds ir mans darbs. Paņemiet salīdzinājumam - uz ielas stāv satiksmes regulētājs. Tas ir viņa darbs. Visi viņu pazīst. Tas ir publisks darbs, un ir normāli, ka visi tevi pazīst, un, ja nepazīst, - arī nav nekāda liela traģēdija. Vienkārši tas pieder pie darba, pie lietas. Līdzīgi kā garīdzniekam, skolotājam.
Droši vien kādā brīdī tas glaimo patmīlai, bet…
Nē, absolūti nemaz. Kā var glaimot policistam, kas regulē satiksmi (smejas). Viņš ir darbā. Rūpes, atbildība… es to tā uzņemu.
Grāmatā jūs runājat arī par to, ka esat tik atvērts un aizrautīgs, reizēm, iespējams, pat pārāk. Dēvējat sevi par «pļāpīgu». Jūs kā «satiksmes regulētāju» visu mūžu ir aicinājuši arī uzstāties dažādās publiskās saiešanas reizēs? Vai ir kāda runa, kas varēja palikt arī neteikta?
Nu noteikti. To es mācos visu mūžu, ka labāk nerunāt, nepārsteigties. Limuzīnā ir spilgta epizode - kā pa ceļam salamājas, viens otram griež muguru un tad sabrauc vienā pagalmā. Tā dzīvē kādreiz gadās - tu esi kaut ko izdarījis, un tad tevi dzīve saved kopā.
Filma Cilvēka bērns (1991) tapa visai ironiskos vēsturiskajos apstākļos. Naudu dod Maskava, ko daudzi jums pēc tam pat pārmet, bet producents ir latviešu inteliģents, dziļi nacionālais režisors Rolands Kalniņš un viņa studija Trīs.
Līdz šim brīdim valdība un daudzi citi to tagad nesaprot, ka mēs taču vēl bijām PSRS. Latvijas filmu vispār nebija. Tā bija padomju filma par cenzoru naudu. Viss! Lai kā tas būtu, filma aizgāja tirgū. Interesantākais ir tas, ka Cilvēka bērnu «Oskaram» izvirzīja Krievija. (Bet par visām balvām tuvāka Jānim Streičam ir Kazimira Šļakotas dāvana - sudraba eņģelītis stikla bumbiņā - un 60 gadu dzimšanas dienā publiski teiktie vārdi, ka filma Cilvēka bērns viņa mūžā pieskaitāma pie viņa mūža trim svarīgākajiem notikumiem - līdzās nākamās sievas satikšanai un 4. maija deklarācijas pieņemšanai - red.).
Šī ir manā liktenī neparasta epizode - atvadīšanās no bijušā režīma namā, kur lūst sirdis un salauzti tik daudzi likteņi (PSRS Valsts kinematogrāfijas komiteja, kur notika filmas nodošana. Filma Cilvēka bērns bija pēdējais PSRS pasūtījumdarbs Latvijā - red.). Trīs dāmas, kas pieņem filmu, mani bučo, raud, apkampj: «Šinī namā sen neesam neko tik labu redzējuši!» Vai nav skaisti? Faktiski es aizgāju, uzvarējis to namu. Ar mīlestību un sirsnību. Nav tik vienkārši. Larisa Filomonovna Zuseva, gudrā, klibā ebrejiete, no kuras es baidījos, man teica: «Tagad vajag kaut ko ētiski tīru par savu tautu. Par pamatu pamatiem. Ļoti garīgu, cēlu tagad vajag. Un tu to vari.»
Rolands Kalniņš savā astoņdesmit gadu jubilejas portretraidījumā 100 g kultūras Latvijas Televīzijā atklāja, ka viņš par savu profesionālāko filmu uzskata Cepli, nozīmīgāko - Akmens un šķembas, bet tuvāko - Elpojiet dziļi. Vai jūs varētu sarindot savas filmas pēc līdzīga parauga?
Tuvākā, tuvākā, tuvākā... Grūti pateikt. Noteikti Cilvēka bērns (1991), varbūt arī Teātris (1978). Visprofesionālākā - Svešās kaislības (1983). Un nozīmīgākā - Mans draugs, nenopietns cilvēks (1975), kur es pilnīgi jutu, ka ar mani ir noticis kaut kāds pagrieziens. (Jānis Streičs lūdz atkārtot Rolanda Kalniņa nosaukto filmu trijnieku.) Jā, tā varētu būt. Piekrītu. Tā ir Rolanda Kalniņa skola - stabilitāte, labestība. Manuprāt, Rolands ir tāds latviskā rakstura paraugvīrs. Esmu tik bagāts, ka man ir tādi cilvēki draugos. Viņš ir latviskā rakstura etalons.
Un absolūto tautas mīluli - Latvijas kultūras kanonā iekļauto filmu Limuzīns Jāņu nakts krāsā - šajā trijniekā jūs nemaz neliekat?
Nē.
Būtisku vietu grāmatā ieņem jūsu sarakste ar rakstnieku, novadnieku rakstnieku Jāni Klīdzēju, ar kuru jūs gan saskaņojat sīkas izmaiņas Cilvēka bērnā, stāstāt par filmas uzņemšanas gaitu, gan risināt lielo Latvijas un Latgales tēmu. Vai satiekoties bija iespējams turpināt vēstulēs nodibināto gara tuvību?
Mēs satikāmies. Bet tad tas pajuka. Sākās citas rūpes ir Latvijai, ir viņiem. Nu jau bija skaidrība - Latvijā bija neatkarība. Kad viņš ieradās, es atteicos viņam braukāt līdzi, negribēju bojāt attiecības. Es negribēju, lai filma aizēno rakstnieku. Manuprāt, rakstnieks bija spēcīgāks nekā filma. Bet skatītājiem filma uzreiz bija tuvāka. Tāpēc es negribēju būt klāt. Lai rakstnieks iziet viens pats. Latvijā sākās tīri praktiskas rūpes. Klīdzējs daudziem palīdzēja, sūtīja paciņas. Arī man.
Esat grāmatā godīgi atstājis arī tās vēstules, kurās jūs sakāt paldies par sūtītajiem dolāriem un lietusmēteli. Vai tas mētelis sildīja vai...
...es nejutos aizvainots vai kā nabags, tāpēc ka es tāds nebiju. Man bija nauda, bet par to naudu tajā laikā neko nevarēja nopirkt.
Kā Klīdzējs vērtēja filmu?
Labi, ļoti labi. Faktiski, man ir paveicies ar visiem rakstniekiem. Sluckis (Mikols - red.) par Svešajām kaislībām, Māra Svīre (scenārija autore - red.) par Limuzīnu Jāņu nakts krāsā... Tur bija tikai dažas tehniskas dabas domstarpības. Kopumā man ir ļoti labas attiecības ar visiem rakstniekiem - ar dzīviem un mirušajiem.
Kam jūs gribat tērēt savu radošo enerģiju turpmāk dotajos apstākļos? Vai mēdzat atgriezties pie vēstulēs bieži minētā fakta - nerealizētā sapņa uzņemt filmu pēc cita Jāņa Klīdzēja darba Gājputnu dziesma?
Latvijā nav iespējas. Nezinu vai. Gribētu pabeigt vienu grāmatu, kas man ir iesākta. Arī rakstu darbus.
Par ko tā būs?
Tā arī ir autobiogrāfiska - par laiku, par sevi. Divās daļās. Pirmajā - daudz plašāk par bērnības posmu nekā šajā grāmatā. Par apkārtni, cilvēkiem, vēsturi. Un otrā daļā - jaunība saistībā ar Krieviju, armijas un studiju gadi kopā. Vēl ir iesākti visādi portreti, kas jau bija izkaisīti Lāga dvēseļu straumē un citos rakstos.
Par kādām personībām?
Piemēram, par Pēteri Jurciņu, Ainu Matīsu, Aloizu Brenču, par Ēriku Lāci, vēl par citiem kolēģiem. Bet nezinu, vai tas kādu interesēs.
Viens ķecerīgs jautājums nobeigumā - kas ātrāks? Zirgs vai mašīna?
Tas tiešām ir ķecerīgs jautājums. (Domā.) Tas atkarīgs no tā, kas zirgam uz muguras. Un zirgam mugurā bija jaunība.