Patīkami, ka ir pielūdzēji
«Viņš ir pa īstam izcils, neparasts cilvēks: miljonārs, kuram nav vienalga, kā māksla mēģina izdzīvot. Viņš atbalsta mūziķus, vienalga, vai viņi ir japāņi, krievi vai ķīnieši, ja vien viņi dzīvo Zviedrijā un ir talantīgi,» stāsta Inese Galante. Bet viņa taču nedzīvo Zviedrijā! «Diezgan ilgus gadus Zviedrijā dziedāju gan operā, gan koncertos, un gandrīz katru reizi tur varēja redzēt Vallu: atsūta puķes, atstāj vēstuli. Laiku pa laikam redzu ložā gan viņa, gan Ulafa Palmes ģimeni, kādreizējā Francijas finanšu ministra Fušē mazmazdēls ar savu sievu. Man ir patīkami, ka man ir tādi pielūdzēji. Ir patīkami, ka man vispār ir pielūdzēji,» dziedātāja jūtas mīlēta un vajadzīga. Pie mums viņu drīz atkal dzirdēsim Dzintaru koncertzālē, ikvasaras festivālā Summertime. Aicina Inese Galante, kas no 12. augusta līdz 19. augustam piedāvā mūziku visdažādākajām gaumēm.
Čačīni, Čačīni
Zviedri pēc Ineses Galantes uzstāšanās nākot un sakot: tagad jūs esat mūsu, zviedru, dziedātāja. «Tādi pielūdzēji ir arī Somijā, Francijā, Anglijā, Amerikā un Holandē, kur pat uzņēma filmu, kā cilvēki klausās manus ierakstus,» viņa stāsta. Galantes iepriekšējie albumi izpelnījušies Zelta un Platīna diska statusu. Jaunajā dubultalbumā skan baroka un romantisma operu ārijas, garīgie dziedājumi un skaistāko instrumentālo melodiju pārlikumi. Protams, arī dziedātājas repertuāra galvenais hits Dž. Kačīni Ave Maria, kurš savulaik Japānā skanējis pat olimpisko spēļu televīzijas pārraidēs. «Āzijā mani pat sauca: Čačīni, Čačīni! Un arī: Avemaria, Avemaria!» operdīva atminas, cik tas bijis sirsnīgi un silti.
Dubultalbumā viņa ļāvusi abiem ērģelniekiem izpausties arī solo. «Tas zviedriem varbūt maksāja dārgāk, taču viņi spēlē tik skaisti! Matīass Vāgers ir izcils un spēlēja arī princeses Viktorijas kāzās. Bet ar Aivaru Kalēju strādājam kopā vēl no laikiem, kad biju studente un dziedāju kā soliste korī Dzintars un Valsts akadēmiskajā korī Latvija. Mēs jūtam un saprotam viens otru. Viņš speciāli Parīzē un Milānā rakņājas bibliotēkās, lai sameklētu kaut ko jaunu, reti izpildītu.» Tas atbildis zviedru mecenāta vēlmei, lai albums ir kā tilts starp Latviju un Zviedriju.
Baidījās kā zaķpastala
«Nekad nedziedu vienaldzīgi vai vienādi. Pati pat negaidot interpretēju savādāk,» atzīstas Inese Galante. Viņa tikko atbraukusi no Nīderlandes, kur festivālā pie Ziemeļu jūras dažus sava repertuāra skaņdarbus pēkšņi dziedājusi pa jaunam. «Noķēru sevi, ka atkārtot man ir neinteresanti: emocijas, gaisma, oma... Tas, kā uztveram apkārtni, taču mainās. Tas atspoguļojas arī izpildījumā. Ir jau labi, ja dzelžaini turas pie kaut kā viena, taču man ir neinteresanti. Es vienmēr kaut ko meklēju. Gribas, lai ir kaut kas cits, savādāks. Dziļāk, dziļāk rakņāties. Meklēt jaunas krāsas. Pēc divdesmit gadiem pēkšņi atradu: Eurika! Bija tāds prieks un laime!»
Jautāta par sezonas lielāko izaicinājumu, dziedātāja nosauc uzstāšanos B. Britena Kara rekviēma izpildījumā Berlīnes filharmonijā maijā. «Ļoti baidījos - kā zaķpastala: Dieviņ tētiņ, kā tikšu tam pāri? Tas ir ļoti nopietns, sarežģīts skaņdarbs, un visiem prātā ir klišeja, ka dzied Gaļiņa Višņevska - ar asu, spēcīgu skaņu. Bija jāpārkliedz tūkstoš koristu un trīssimt orķestra mūziķu. Mēģinājumos nekad nevarēja dabūt visu masu kopā, jo - tas maksā tā-ādu piķi! Visi mēģinājām tikai koncerta dienā, paspēju tikai pārģērbties, un uzreiz bija jādzied. Izturēju, bet šausmīgi noguru. Glāba četras dienas kalnu klosterī Mozelē pie Reinas. Sākumā ar draugu pasūtījām šiku hoteli, bet tur bija burzma, skaļums, tūristi no visvisādām zemēm. Sapratu, ka sajukšu prātā.»
Dzīve - krievu rulete
Jūtot klausītāju saviļņojumu, dziedātāja priecājas, jo ir izdevies. «Šad tad arī neizdodas. Tā ir dzīve: loterija, krievu rulete.» Kā viņai pašai ar asarām? «Visi brīnījās, ka es gandrīz nekad neraudāju. Tētis gaidīja dēlu, es sapņoju kļūt par kosmonautu un mēģināju nebūt kaprīza meitene. Centos sevi savaldīt un disciplinēt, ja nokritu un sāpēja - nepinķšķēju. Likās, ka protu sevi turēt rokās, bet, kad nomira tētis, pusotru gadu nevarēju apturēt asaras,» stāsta Inese Galante. Mums viņa novēl: «Lai ir veselība, mīlestība, nauda. Neatlaidība. Īstie cilvēki apkārt. Jāatpūšas. Lai turas saulains laiks - tas arī dod enerģiju un labu omu. Lai mēs satiekamies, jo vecie draugi, tie ir uz mūžu. Tie nerūsē. Ir prieks redzēt, ka cilvēki labi izskatās un turas. Lai ir grūti vajag spēt, stipram būt - uzvarēt - to vienmēr saka mana mammīte, to saku arī es, jo Rainim ir taisnība.»