«Kad apstākļi spieda domāt par pārcelšanos uz pansionātu, meitai teicu, ka esmu pelnījusi pašu labāko. Un viņa to arī atrada,» par senioru namu, kas pirms četriem gadiem izveidots viesnīcā Brīze Salacgrīvā, saka Velta Mangale. «Savā darba mūžā nekad neesmu bijusi sanatorijā, bet tagad jūtos kā tur nonākusi,» piebilst Ainas kundze. Viņa, nevēloties vecumdienas pavadīt Rīgā, atgriezusies dzimtajā pilsētā, kur tikusi pie laba vienvietīga numuriņa.
Senioru nams
Brīzes saimniece Māra Maksimova stāsta, ka senioru namā izveidotas 38 vietas: «Ir cilvēki, kuri pie mums dzīvo tikai ziemā, citi tikai vasarā. Daži padzīvo sezonu un beigās paliek pavisam. Kad uzsākām darboties šajā jomā, bija jālauž sabiedrības un potenciālo klientu negatīvie priekšstati par padomju laiku pansionātiem,» stāsta Māra un piebilst, ka atšķirībā no Brīzes, kur radīta sirsnīga mājas atmosfēra, pansionātos, kur klientu vairāk un štati lielāki, attieksme pret cilvēkiem esot krietni formālāka. Tagad šim senioru namam, kas oficiāli reģistrēts kā sociālo pakalpojumu sniedzējs, klientu netrūkst - brīvas tikai pāris vietas. Brīze gan neparasta ar to, ka šajā namā joprojām mēģina savienot aprūpes pakalpojumu sniegšanu ar tūristu izmitināšanu, kas ir uzņēmuma pamatnodarbošanās un tikai straujš tūristu pieplūduma kritums saimniekiem lika domāt par darbības virziena maiņu. Māra piebilst, ka tagad tiek domāts par biznesa sakārtošanu tā, lai viens otram netraucētu.
Nelegālie veido pelēko zonu
Saskaņā ar Labklājības ministrijas datiem Latvijā šīgada sākumā ilgstošas sociālās aprūpes un rehabilitācijas pakalpojumus pensijas vecuma cilvēkiem sniedza septiņas privātpersonu dibinātas iestādes. Tās izveidotas pēdējos gados. Juris Maksimovs no Brīzes gan domā, ka privāto pansiju ir vairāk, īpaši Rīgā, tikai tās darbojas bez reģistrācijas, veidojot negodīgu konkurenci. Uz pelēko zonu šajā darbības jomā norāda arī Latvijas pašvaldību sociālo aprūpes institūciju apvienības priekšsēdētājs, ilggadējs Madlienas pansionāta direktors Alvils Šteinbergs.
«Nelegālo pansionātu rašanos veicinājusi krīze tūrisma biznesā un mazo slimnīcu, skolu slēgšana, kur telpas pielāgotas vai darbība pārprofilēta veco ļaužu aprūpei. Nereģistrētās iestādes, tajā skaitā arī pašvaldību veidotas, savus pakalpojumus var piedāvāt par zemākām cenām, taču nenodrošina tos pakalpojumus un tādā kvalitātē, kādus nosaka likumdošana,» stāsta Šteinbergs. Viņa pieredze liecina, ka, mēģinot ietaupīt latu, beigās jāizdod desmit, jo šādās iestādēs visbiežāk klientiem nodrošina tikai jumtu virs galvas un ēdināšanu, bet higiēnas preces, medikamenti un citas lietas jāpērk pašiem.
«Mums bija gadījums, kad klientu ievietoja privātā aprūpes iestādē, bet pēc tam vīlušies atveda atpakaļ,» stāsta Šteinbergs.
Rindu vairs nav
Uzturēšanās maksa pansionātā vienam cilvēkam dienā ir no astoņiem līdz 10 latiem. «Oficiāli strādājot, «palīst» zem astoņiem latiem nav iespējams,» piebilst Šteinbergs. Brīzes saimnieki atklāj, ka uzturēšanās maksa pie viņiem ir vidēji 240 latu mēnesī.
Lai segtu šo maksu, klients maksā 90% no savas pensijas, ikdienas tēriņiem atstājot tikai 10%. Ja ar to nepietiek, kā tas lielākajā daļā gadījumu arī ir, trūkstošo piemaksā tas, kurš cilvēku pansionātā ievietojis - tuvinieki vai pašvaldība. Māra Maksimova lepojas, ka par šo naudu savām dāmām spēj piedāvāt pat manikīru un frizieri, nama iemītnieki var izmantot arī pirti, džakuzi un zemūdens masāžas vannu.
Pēdējos gados valstī notiekošais ietekmējis arī rindas pansionātos. Piemēram, Rīgā 2008. gadā uz vietu pansionātā bija jāgaida līdz pat 2,5 gadiem, taču šobrīd pieprasījums pēc šī pakalpojuma esot sarucis. Kā iemesls tiek minēta ekonomiskās situācijas pasliktināšanās un iedzīvotāju maksātspējas samazināšanās. Alvils Šteinbergs kā vēl vienu iemeslu tam min arī šo mazo pansionātu, pansiju un aprūpes namu izveidi, kas, viņaprāt, Latvijā rada nevienlīdzīgu konkurenci šo pakalpojumu jomā. Arī viņa vadītajā pansionātā Madlienā šobrīd ir divas brīvas vietas, kaut pirms dažiem gadiem rindā uz vietu gaidīja ap 40 cilvēku.