Aija sagatavojusi cienastu - uz galda no ekskursijas atvesti zeltainu ogu pilni smiltsērkšķu zariņi un medus bundulis. Gardi! Veselīgi! Mājasmāte norāda uz dzeltenos toņos ieturētu bērnišķīgu zīmējumu pie sienas, palepojas: «Mazdēls Olivers pērn mani uzzīmēja. Re, še es peldos jūrā, un vāverīte mani no koka vēro. Paskatos, pasmaidu.»
Nūjošana desmitniekā
Savulaik īsu brīdi strādājām kopā Dienā, bet Aija strādājusi arī avīzē Sports, kur galvenokārt atspoguļojusi mākslas vingrošanas attīstību Latvijā. Aija pati dažādās sporta aktivitātēs piedalās kopš jaunības: «Studēju Pedagoģiskā institūta Latviešu valodas un literatūras fakultātē. Tolaik augstskolās organizēja dažādas spartakiādes, un, ja vien students spēja kustēt, nācās startēt daudzos sporta veidos. Biju pat savākusi vairākas sporta klases.»
Kā ilgāk saglabāt mundrumu? Aijai nav īpašu ilgdzīvošanas noslēpumu. «Galvenais no rīta pamosties ar gatavu plānu dienas darbiem. Kamēr galva saprot, kur kājas aiziet, nedrīkst iesēdēties. Nepieciešama gan garīga, gan fiziska kustība uz priekšu. Ja kādu dienu it kā nav kur iet, izdomāju mērķi un dodos laukā no mājām.»
Šmaugā kundze pieceļas, aiziet pie skapja un izņem divus pārus nūju - saliekamas un parastas. Pirmās draudzene atvedusi no Holandes. Tās Aija ņem līdzi ceļā, kad brauc kaut kur tālāk. Pa ielām viņa, protams, nenūjo, bet atbilstošos laika apstākļos labprāt kājām dodas pāri Akmens tiltam uz AB dambi. «Tur esmu kā citā pasaulē - apkārt miers un klusums, bet abos krastos Rīgas krāšņie silueti. Uz dambja veicu divus trīs apļus, pasēžu, baudot skaistumu, un dodos mājās. Vasarā nūjoju Sīkragā, kur dzīvo dēls. No rīta nūjas rokās - kamēr basām kājām līdz jūrai un atpakaļ, jau esmu pamodusies dienai. Nūjas man līdzi, arī braucot pie meitas uz Dzintariem, tur ar mazdēliem dodamies uz mežu vai jūru. Mežā šogad kādus 15 litrus melleņu esmu salasījusi, apēdusi. Tās labas acīm.»
Aija priecājas, ka joprojām var braukt ar velosipēdu: «Man ritenis nav jaunmodīgs, ar daudziem vadiem, bet vecais, labais, ar kājas bremzēm un normālu stūri. Kad dzīvoju Dzintaros, mans galvenais brauciens ir uz Lielupi, kur kapos dus vīrs Ēriks. Iebraucu arī pie draugiem Bulduros. Jūrmalā labs veloceliņš. Pa šoseju, kad mašīnas drāž garām, nevaru braukt, nervi netur.»
Apguvusi tehnoloģijas
Savulaik 16 gadu Aija Kehre bijusi Mākslas vingrošanas federācijas prezidente, viņa organizēja un popularizēja skaisto sporta veidu. Pavisam nesen šis laiks atgriezās kā jaunās skaņās. Arta Andersone uzrakstīja grāmatu Vēja spārni, šķiet, viņu nes par izcilo latviešu mākslas vingrotāju Ludmilu Kačkaldu, kas savulaik PSRS izlases sastāvā izcīnīja arī pasaules čempiones medaļas.
Aija lepojas, ka grāmatas autorei varēja palīdzēt ne tikai kā literārā redaktore, bet arī kā tā laika sporta dzīves pārzinātāja. «Patiesi lepojos, ka savos gados esmu apguvusi datorprasmi. Strādājot pie grāmatas, man tā lieti noderēja. Vecie kolēģi arī laiku pa laikam man pagādā pa korektūras darbiņam. Strādāju ar prieku, bet tagad jau viss notiek pa vadiem. Toties tagad viss ir daudz vieglāk padarāms. Vēl man neizpakoti stāv skeneris un printeris. Atnāks mazdēli, apgūšu arī šos tehnikas sasniegumus. Tā ir mana mūžmācība, lai smadzenes neiesērētu.»
Bez mērķa klīst neprot
Aija ir atraitne. Viņas vīrs - izcilais Latvijas vieglatlēts Ēriks Kehris - pāragri aizgāja no dzīves 1993. gadā. Pēc vīra nāves Aija jutās sagrauta, zaudējuma sāpes sirdī gruzd joprojām. Bet skumjas Aija dziedē ar nerimtīgu darbošanos. Datorā viņa ievadījusi bērnības, jaunības atmiņas un sirds pierakstus par dzīvi ar Ēriku, ar kuru kopā bijusi arī izsūtījumā Tālajos Austrumos: «Tā paiet laiks. Izšķiroju ar roku rakstītās vēstules, nozīmīgākās ievadu datorā, nenozīmīgās izmetu. Mans padarītais mazbērniem pastāstīs par viņu saknēm.»
Aija gandarīta, ka dzīvo izdevīgā ģeogrāfiskā vietā. «Manā dzīvoklī ir tāda kā ģimenes un draugu saieta vieta, kur vienmēr kāds ieskrien - bērni, mazbērni, draugi. No šejienes man ērti doties uz jebkuru pusi.» Raiņa bulvārī Veselības aģentūrā viņa vismaz divas reizes nedēļā vingro. Vakaros labprāt aiziet uz Nacionālo teātri, kur viņai ir abonements, vai uz Krievu teātri, kur pensionāriem ir 30 procentu atlaide biļetēm. «Ļoti patīk Krievu teātra jaunā, skaistā skatītāju zāle un arī publika - izrādes apmeklē gan krievi, gan latvieši. Ļoti esmu iecienījusi pasākumus Sarunas par operu mūsu Baltajā namā. Parasti nākamajā dienā tad ir iespēja noskatīties jauniestudējuma ģenerālmēģinājumu. Pēdējos gados par lētu naudu esmu redzējusi visus operas jauniestudējumus. Pēc atgriešanās no Holandes pošos uz operas Dauka ģenerālmēģinājumu. Biļeti esmu jau nopirkusi.»
Mācīties var nemitīgi
Aijas sportiskais augums liecina par veselīgu dzīvesveidu. Aija smej: «Protams, taukos vai sviestā cenšos neko necept. Man topā ir olīveļļa. Tirgū esmu noskatījusi savu pārdevēju, ticu, ka produkti nāk no viņa zemnieku saimniecības. Krējuma vietā lietoju jogurtus. Brokastīs tase kafijas un rupjmaizes šķēle ar biezpienu un zaļumiem - vairāk man neko nevajag. Lasīju, ka nedēļā vajag apēst vismaz 21 tomātu, es tos ēdu ar balzametiķi un eļļu, man ļoti garšo.»
Aija atzīst, ka visgrūtāk pārcieš dienas, kad vasaras laiku pārceļ uz ziemas laiku. «Tad vakaros uzreiz ir tumšs, un līdz Jaunajam gadam kļūst arvien tumšāks. Pēc tam atkal iesim uz gaismu.»
Vēl Aija līdzdarbojas arī biedrībā Rīgas Aktīvo senioru alianse (RASA) - tie, kuri negribot iesūnot, tur atrodot nodarbošanos un domubiedrus, saņemot konsultācijas.
«Cilvēks taču nemitīgi var kaut ko mācīties - valodas, mūziku, datorprasmes, puķkopību.»