«Turos pie tā, ko organisms pats prasa.» Mežā uzēd zaķkāpostus, kādreiz mežlokus. Kopš bērnības iegājies pakošļāt arī pieneņu stublājus. «Citi brīnās, kas gan tur gards, bet arī rūgtums organismam ir vajadzīgs,» saka Eniņa kungs, kurš vasarā iecienījis arī dažādas ogas. Zemnieku tirgū pērk cidonijas, zemenes. Pērn rudenī nopircis 10 kilogramus smiltsērkšķu ogu. Tās salicis saldētavā un ik pa laikam izmanto tējai. «Zaļās tējas neesmu iecienījis, labāk dzeru mežrozītes vai no ledusskapja izņemu smiltsērkšķus, pa saujai ieberu krūzē, apleju ar verdošu ūdeni un nolieku ievilkties. Garšīgi!»
Dzīvības eliksīrs – daba
Guntim Eniņam kā dzīvības eliksīrs ir darīt to, kas patīk. Dabas
pētnieks daudz laika pavada pie rakstāmgalda, bet mundrumu smeļas
kustībā - izbraucienos pie dabas. Fiziskā slodze dažkārt sanākot
ievērojama - jālien alās, jākāpj kokos, jāmēra klintis. Speciālas
receptes, kā nepagurt, gan viņam nav - šķidrumu sirmais kungs
patērē tikai tik daudz, cik gribas, ne vairāk.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.