Taču šad tad brīvdienās abas labprāt iekāpjam mašīnā un aizbraucam uz Čiekurkalna tirgu, kur tirgojas zemnieki. Jā, tas ir krietni dārgāk, bet Diāna saka: «Abi ar vīru neēdam tik daudz, lai, piemēram, es nevarētu atļauties nopirkt desmit lauku vistu dētas olas, nevis fermā nomocīto putnu saražotās. Garša pavisam cita. Jaungada galdam nopirku īstu lauku vistu, tā maksāja 12 latu, bet lika man atcerēties bērnību, atcerējos, kā smaržo buljons un cik garda var būt putna gaļa! Krējumu, biezpienu un sviestu arī pērku turpat. Manus iemīļotos piena produktus ražo z/s Priežkalni. Šiem zemniekiem ir sertifikāts, un es viņiem uzticos. Iesaku katram atrast savu zemnieku, kuram uzticēties.»
Ar Diānu esam pārspriedušas, ka lielveikali varētu vitrīnās blakus likt gan zemnieku saimniecībās ražotus ekoloģiskos produktus, gan arī no kaimiņvalstīm vestos un mūsu rūpnieciski ražoto parasto produkciju ar visiem E. Lai ir izvēle. Viena daļa cilvēku vismaz šad tad izvēlētos ekoloģiskos produktus, kaut cenas ziņā tie ir dārgāki. Tā nesen bijis veikalos Maxima. Diāna atceras: «Pārdošanā bija ekoloģiski ražoti zirņi un milti, bet blakus arī parastie. Es izvēlējos ekoloģiskos un biju ļoti apmierināta.»
Diāna, nokļuvusi tirgū, nemaz tik viegli neuzticas pārdevējiem, kuri aizgūtnēm skaidro, ka zemenītes, lociņi, gurķīši un tomāti vēl šorīt pašu dārzā savākti, par gaļu nemaz nerunājot: «Ja nepērku produktus pie zināma tirgotāja, tad noteikti lielveikalos - un čekus vieglprātīgi laukā nesviežu. Bojātas vai nekvalitatīvas pārtikas preču gadījumā vismaz zinu, kur iesniegt pretenzijas. Tantuku, kurš mani apblēdījis tirgū, šādā gadījumā vairs ar uguni nesameklēsi. Tāpēc mans uzticēšanās faktors ir stipri iedragāts.» Tagad nereti pie mājas zaļos produktus brīvdienās pieved busiņš. Diāna nekad tur neiepērkas. Viņai ir savs viedoklis: «Kas man garantēs, ka šie pārdevēji nav pārpircēji, kuri dārzeņus iegādājušies nakts tirgū? Tiem tomātiem tāpat kā lielveikalā pirktajiem nav ne garšas, ne smaržas. Pārpircējus neatbalstu.»