Grāmatās, vismaz tādās, kas skar tik neomulīgas tēmas kā vientulība, reizēm ir tendence lidināties tādā kā pārlaicīgā esībā, pārlieki akcentējot garīgo, nevis fizisko pasauli. It kā sadzīviskais laiks un trivialitātes cilvēka garu neskartu. Bet ticamību vientulībai un sāpēm dod nevis dzejiska lidināšanās un filosofiska spriedelēšana, bet piesaiste konkrētam laikam un materiālai realitātei, kurā šīs sajūtas rodas. Pat Bībele ir piesaistīta vietām un laikam, lai arī cilvēkiem, kurus interesē nevis vēsture, bet nemainīgas patiesības, tas bieži paliek otrajā plānā. Tāpēc jau pirmajās lappusēs uzrunāja apraksts, kur jauna meitene tiek dzīta slēpošanas treniņā. Un apkakājas (pēc tam, kad ir apčurājusies). Tas, manuprāt, ir tāds ticamības moments, kas iecementē romānu šajā realitātē.
Bērnības traumas
Sekojošā romāna daļa ir smalkāka un garīgāka, lai arī fiziskais tajā netieši prevalē (anoreksija, vēnu griešana, mulsums par fizisku kontaktu). Romānā ir paredzama sižeta līnija, taču tas kvalitātei netraucē. Abi varoņi ir ieguvuši emocionālas un fiziskas traumas vēlā bērnībā, un tās viņiem liek dzīvot izolācijā, kamēr viņi negribīgi satuvinās tīņu ballītē. Viens no diviem galvenajiem varoņiem Matija ir no pasaules atsvešināts talantīgs matemātiķis, kas cieš bērnībā pieļautas traģiskas nolaidības dēļ. Savukārt Alīče reiz dabūjusi smagu slēpošanas traumu ar paliekošiem fiziskiem un garīgiem sarežģījumiem. Vientulība jauniešus tuvina un arī atgrūž. Iezīmējot sievietes un vīrieša attiecību garīgi bioloģisko dialektiku, Džordāno caur Matijas un Alīčes gadījumu demonstrē, ka ar dvēseles tuvību vien nepietiek, lai paliktu kopā. Vēl ļaunāk - cilvēkiem, gluži kā pārējiem kustoņiem, nepiepildīta fiziskas tuvības un atražošanās vēlme var izvērsties vardarbībā pret partneri. Šādās epizodēs līdzība ar pirmskaitļiem ir zināmā mērā trāpīga - divi cilvēki, līdzīgi kā skaitļi, ir vienoti caur piederību dabas veidotai koordinātu sistēmai. Taču visumā šī metafora šķiet aiz matiem pievilkta. Iespējams, tā ir autora literārā jaunība, kas viņam liek meklēt spēcīgu literāru izteiksmes līdzekli - tiesa, pateicoties tam, romānam padevies labs nosaukums.
Neuzbāzīga debija
Pirmskaitļu vientulība aptver vairākus periodus 24 gadu garumā. Tie ir konspektīvi fragmenti, kas kopumā iezīmē Matijas un Alīčes attiecību dinamiku. Šos pārrāvumus nejūt, un Matija un Alīče katrā nākamajā vecuma pakāpē ir organisks turpinājums iepriekšējiem tēliem. Romāna pievilcība ir tā ieturētība - sevišķi ņemot vērā, ka tas ir debijas romāns. Tam nepiemīt teatrālisms, kas reizēm izriet no jauna autora nespējas formulēt emocijas, bet tas arī nešķiet kontrolēts. Romāns ir dabisks un «eleganti neuzbāzīgs» (anotācija). Nemaz nepateiksi, ka tas ir debijas darbs. Tikai tāda stila apgalvojumi kā «visa vecāku mīlestība izpaužas sīkajās rūpēs, vienmēr vienos un tajos pašos bažīgajos jautājumos» liecina par to, ka autors pats ir vēl diezgan jauns. Džordāno piemīt spēja redzēt dzīvi «no lidmašīnas», pārfrāzējot viņa romāna sentenci. Drāmu viņš māk iedzīvināt vienkāršos tēlos, kā, piemēram, aprakstot neatgriezeniskas plaisas attiecībās, - «Viņai ienāca prātā, vai šīs nakts strīds bijis citāds nekā iepriekšējie, vai tomēr viss nokārtosies, kā vienmēr, kad Fabio iznācis no dušas un vēl bez T krekla, pienāks viņai no aizmugures un apskaus». Citviet lakoniski aprakstīts šķiršanās saltais šoks, - «Neko daudz Fabio prom nebija aizvedis (..), bet viesistabas grāmatu plauktos tagad vīdēja melni caurumi, kas liecināja par sabrukuma sākumu». Mīlestība, ko Džordāno attēlo, ir neuzspēlēta - tā ir savtīga egoistisku dvēseļu tuvība. Alīčes uzbudinātā iztēle, uz ielas šķietami atpazīstot Matijas sen pazudušo māsu, ir tāda, kādu cilvēki reizēm pārdzīvo emocionāli hipertrofētā, izteikti subjektīvā stāvoklī, kad sāk šķist, ka lietas ir liktenīgi saistītas un ka Dievs dod zīmes.
Džordāno apraksta eksistenciālos margināļus, lai arī pats ir izteikts veiksminieks - puisim ir tikai 28 gadi, viņš ir teorētiskās fizikas doktorants ar popzvaigznes izskatu un tagad lielisks, pasaulslavens rakstnieks. Tiesa, man tas nekad neienāktu prātā, skatoties uz viņa romāna latviskā tulkojuma kičīgo vāku.