Pašreiz ir bezjēdzīgi aprakstīt jaunās valdības veidošanas procesu «caur» versijām, kurš varētu būt premjera amata kandidāts, kurš kādu amatu ieņems utt. Kombinācijas vēl tiek tikai izspēlētas, tā ir politikai a priori piemītoša prakse, savukārt apsūkāt mājienus vai baumas man personīgi neliekas svarīgi. Tādēļ, lai gan tas varbūt liekas paradoksāli («tā taču tikai retorika»), jēdzīgāk aplūkot plusus un mīnusus dažiem izskanējušiem paziņojumiem par «procedūru» kā tādu.
Pirmais. Vispirms esot jāvienojas par nākamās valdības darāmajiem darbiem un tikai pēc tam par amatiem. Tēze var likties loģiska, tomēr jāņem vērā tas, ka politiķiem nav problēmu uzrakstīt plānus, - ķezas ir ar šo plānu īstenošanu, pat ja partneri plānu it kā akceptējuši. Līdz ar to jāsaka, ka personībām - gan premjera gan ministru - tomēr ir liela nozīme. Ir par maz uzrakstīt labu deklarāciju, ir jābūt personībām, kas to, ja tā var teikt, «izdzen cauri». Tādēļ apgalvojums «par krēsliem šobrīd nerunājam» ir koķetēšana (labi, miglas pūšana acīs) vai, ja tiešām nerunā, kāpšana uz tā paša grābekļa.
Otrais. Tā autore ir Vienotības līdere Āboltiņa, kura paudusi, ka nepieciešams paplašināt koalīciju. Loģika ir tāda, ka plašāka koalīcija mazina iespēju kādam no partneriem bremzēt lēmumu pieņemšanu (jo balsu pietiek). Tas tā varētu būt, tomēr mēģināsim modelēt, par kādiem jautājumiem šāda bremzēšana varētu notikt. Nacionālajai apvienībai ir atšķirīgs skatījums patvērumu meklētāju jautājumā. Vai «reģionāļiem», kurus varētu iesaistīt papildus, tas ir «mīkstāks»? Ja spriežam pēc šīs grupas līdzšinējās retorikas - nav. Tad kāda jēga? «Zaļajiem zemniekiem» ir citāds viedoklis par dabasgāzes tirgus liberalizācijas tempu. Arī Sudrabas grupa iestājas par lēnāku virzīšanos uz priekšu. Citiem vārdiem sakot, koalīcijas paplašināšana kā metode ir saprotama, bet, aplūkojot varas risināmos jautājumus laika nogrieznī «tuvākais pusgads - gads», tā diez vai ko dos. Protams, var mēģināt šos riskus mazināt, savlaicīgi (skat. pirmā tēze) iespējamos domstarpību iemeslus izrunājot un nofiksējot, kādos partneri akceptē «īpašo viedokli». Problēma gan ir tā, ka «īpašā viedokļa» - pat ja tas viegli prognozējams - situācijās politiķi nenoturas un pamanās sarunāt cits citam riebeklības. Līdz ar to jautājums ir par izmaiņām savstarpējā retorikā. Vai tādas ir iespējamas, nezinu.
Tomēr visburvīgākā tēze ir sparīgā apņēmība «sākt no baltas lapas» (ZZS valdes priekšsēdētājs Krauze). Ir pilnīgi skaidrs, ka tas nozīmē tikai gatavību sevišķi enerģiski izplūkties par amatiem, ne jau izmaiņas politikas saturā un stilā.