Tobrīd spilgtākais
Biennāles vadmotīvs 2002. gadā bija Next (Nākamais), un plānotā bibliotēkas ēka bija šai devīzei atbilstoša. Kā varam lasīt Ievas Zībārtes publikācijā laikrakstā Diena 2002. gadā, biennāles dalībniekiem tika lūgts uzstāties ar liela mēroga maketiem, cik vien iespējams akcentējot arī plānotos materiālus. Izstādei tika izgatavots bibliotēkas makets, tāpat bija izdots katalogs, kurā izklāstīta Gaismaspils konceptuālā un praktiskā ideja. Katalogā bija lasāms arī amerikāņu arhitektūras kritiķes Kejas Kaizeres apraksts par G. Birkerta radošo dzīvi. «Toreiz bija sajūta, ka tā ir ļoti nozīmīga Latvijas prezentācija ārvalstīs. Venēcijas biennāle bija viena no nozīmīgākajām platformām, kur Latviju parādīt. Zināms patoss bija saistīts ar Gaismaspili kā nacionālās identitātes simbolu, tāda patosa mūsdienās vairs nav,» norāda Laikmetīgās mākslas centra direktore Solvita Krese.
Ekspozīcijas kurators bija pašreizējais Saeimas deputāts Arvils Ašeradens, kurš tolaik bija LNB atbalsta fonda vadītājs. Viņš atzīst, ka pirms tam Latvija bija piedalījusies tikai biennāles mākslas izstādēs, tāpēc arhitektūras izstāde bija liels izaicinājums. Gaismaspils projekts jau bija guvis starptautisku rezonansi, jo 1999. gadā tika pieņemta UNESCO ģenerālkonferences rezolūcija par atbalstu LNB projektam, bet 2000. gadā izveidota UNESCO Starptautiskā ekspertu padome. Uz priekšu virzījās likums par LNB, kas tajā gadā arī tika pieņemts. «Mēs parādījāmies uz pasaules arhitektūras kartes nevis kā mazie meža dīvainīši, bet ar solīdu projektu. Latvijas arhitektūra sāka iegūt kontekstuālu raksturu, mūsu arhitekti sev atklāja Venēcijas biennāli, tā ir arhitektūras Meka, kurā var mēģināt atrast savu vietu,» vērtē A. Ašeradens. Viņš arī uzsver, ka pēc izstādes daudzi pasaules arhitektūras žurnāli ieinteresējās par Gunāra Birkerta projektu. «Daudzās valstīs Nacionālo bibliotēku ēkas jau bija uzceltas, tāpēc bija ļoti daudz diskusiju, kāda šī ēka būs. Šādas ēkas būvniecība sintezē līdz šim zināmo par bibliotēkām. Tieši tāpēc tas bija atspēriena punkts, pēc kura sekoja daudzi raksti,» uzsver A. Ašeradens.
Latvijas ekspozīcija bija izvietota Itālijas paviljonā, tātad izstādes galvenajā norises vietā - Giardini di Castello jeb Dārzos. Vēlākajos gados Latvijas ekspozīcija bijusi skatāma citās Venēcijas vietās. Šo aspektu uzsver arī mākslas zinātniece Helēna Demakova, kura aktīvi līdzdarbojās ekspozīcijas tapšanā un bija kataloga autore. «Pēc tam citus gadus Latvijas ekspozīcija bija pieticīgāka. Toreiz mums bija ļoti laba reklāma, Birkerta projekta attēli bija visos kuģīšos, izstādei bija ārkārtīgi veiksmīgs, ļoti pārdomāts grafiskais dizains, kas līdz šim nav pārspēts, ekspozīciju iekārtoja Ojārs Pētersons,» uzsver H. Demakova. Tiesa, arhīvos atrodamas arī liecības, ka ne visiem Latvijas Arhitektu savienības (LAS) biedriem šī ekspozīcija bijusi pa prātam - arhitekts M. Kārkliņš rakstījis LAS valdei, ka «rūpīgi izstrādāto projektu izstādes noformētāji - radošā grupa MA1Z3 mākslinieciskā vadītāja Ojāra Pētersona vadībā - bija sapluiņājuši, izšķobījuši un degradējuši, kā pašmērķi pieņemot destruktīvu noformējuma principu».
Papildināja jaunieši
Līdztekus G. Birkerta projekta prezentācijai Venēcijā piedalījās jauno mākslinieku grupa MA1Z3 (Voldemārs Johansons, Linards Kulless, Una Meiberga, Simona Veilande), kuras projekta Gaismaspils ideja bija atraktīvi papildināt bibliotēkas projektu. Tas bija multimediāls projekts ar lietišķās mākslas priekšmetiem, video, skaņu, smaržu, tīmekļa lapu un citiem elementiem. Ekspozīciju papildināja sintētisku un dabas skaņu instalācija. S. Krese atceras, ka jauno mākslinieku grupas iesaistīšanās nolūks bija pārveidot mūsdienīgā formā latviskās identitātes zīmes un šiem jauniešiem piemitusi savam laikam netipiska interese par latviskajām zīmēm. «Sākotnējā ideja bija radīt homogēnu mākslas darbu, taču grūti bija dabūt komunikāciju starp G. Birkertu un jaunajiem māksliniekiem. Beigās bija sajūta, ka tomēr ir divi projekti vienā telpā,» komentē S. Krese.
Vaicāta par 2002. gada ekspozīcijas nozīmi, vērtējot pēc desmit gadiem, S. Krese atzīst, ka lielāka publicitāte Gaismaspils projekta starptautiskajam startam bijusi pašā Latvijā, jo starptautiskā mērogā projekts nebija pārsteidzošs. Tieši tāpēc bijusi vīzija, ka ar jauniešu palīdzību varētu piešķirt ekspozīcijai unikalitāti - pārsteiguma sajūtu. A. Ašeradens par izstādes vizuālo risinājumu izsakās diplomātiski: «Gunārs Birkerts ar ekspozīciju bija apmierināts,» un piebilst, ka nav bijis pieredzes, kā šādās izstādēs mēdz eksponēt arhitektūru. Gan A. Ašeradens, gan H. Demakova atceras izstādes iekārtošanas tehniskās grūtības, kad vietējie strādnieki prasījuši papildu samaksu par elektrības pievilkšanu un dažādiem citiem tehniskajiem darbiem. Visas ieceres arī šī iemesla dēļ nebija izdevies īstenot.
Kā pirmais mēģinājums pievērst uzmanību Latvijas arhitektūrai 2002. gada ekspozīcija vērtējama pozitīvi - ir vienisprātis visi Kultūras Dienas aptaujātie. Turklāt, salīdzinot ar vēlāko gadu projektiem, Gaismaspils ir nacionālas nozīmes objekts, kas tika pieteikts starptautiskā mērogā.