Tas ir ne mazāk kapitāli un ilglaicīgi kā uzcelt jaunu bibliotēku, tikai nav aptaustāms - ja vien nerunājam par pašu jauntapušās mūzikas nošu krājumu, kas aizņem arvien iespaidīgāku vietu kora _Latvija_ bibliotēkas plauktos. 13 gados, kopš Valsts akadēmiskais koris un tā mākslinieciskais vadītājs diriģents Māris Sirmais rīko Garīgās mūzikas festivālus, ikreiz tiek atrasta iespēja pasūtīt vismaz vienu vai divus jaunus lieldarbus. Līdz šim festivālā pirmatskaņojumus piedzīvojuši Andra Dzenīša, Artura Maskata, Paula Dambja, Pētera Butāna, Indras Rišes, Riharda Dubras, Ērika Ešenvalda, Leona Amoliņa, Maijas Einfeldes, Georga Pelēča, Imanta Zemzara, Kristapa Pētersona, Dainas Klibiķes un Līgas Celmas mesas, oratorijas, kantātes un pat opera! Šīsvasaras festivāla jaundarbu autori Pēteris Butāns un Leons Amoliņš korim _Latvija_ un tā festivālam rakstījuši jau atkārtoti. Turklāt vēlīni, toties pārsteidzoši uzplaukušais Pētera Butāna komponista talants bija tieši šī festivāla un kora _Latvija_ atklājums, 1999. gadā pamudinot komponistu uzrakstīt pirmo tik vērienīgo partitūru - mesu _Libera me, Domine_ solistiem, korim un simfoniskajam orķestrim.
Bilingvālā garīgā telpa
Zīmīga sagadīšanās, ka abi Māra Sirmā diriģētajā pirmatskaņojumu koncertā dzirdētie jaunie darbi ir bilingvāli. Pat multilingvāli. Šajā festivālā tā nenotiek pirmoreiz, tātad var runāt par tendenci. Tā ir laikmetīga, atbilst daudznacionālajai Latvijas iedzīvotāju struktūrai un tver kultūras kontekstu plašā pārrobežu dimensijā. Leona Amoliņa Vēstures liturģija tapusi par leģendārā Romas pāvesta Jāņa Pāvila II (dzimuša Karola Juzefa Voitilas) poēmu, izmantojot gan dzejas oriģinālu poļu un latīņu valodā, gan Dagnijas Dreikas atdzejojumu latviski. Savukārt Pētera Butāna Kantātē, līdzīgi kā nesen izdotajā dzeju grāmatiņā (Mansards, 2010.), sastopas latviešu dzejnieces Mairas Asares un krievu dzejnieka Sergeja Moreino vārsmas latviski un krieviski, turklāt abi atdzejojuši viens otra tekstus savā dzimtajā valodā. Abos gadījumos tapuši latviešu mūzikas literatūrā paliekoši skaņdarbi, jo komponisti ir strādājuši ar būtisko. Atliekot sāņus laikmeta agresiju un lētumu, viņi gājuši dziļumā, patiesuma nežēlīgā skaudrumā, taču arī mērķtiecīgi tuvojušies mūžīgi skaistajam. Starp citu, tieši šodien tam vajadzīga drosme un iekšējs spēks, jo tas saistīts ar atteikšanos un svētceļnieka askēzi mūzikā.
L. Amoliņa Vēstures liturģija korim, teicējam un sitaminstrumentiem ir garīgs skaņdarbs, kaut arī gandrīz neizmanto liturģisko tekstu un vēsta par Polijas sarežģīto vēsturi un attiecībām ar citām zemēm. Par to savā poēmā ar sāpēm runājis Jānis Pāvils II, taču fokusējot uzmanību nevis uz konkrēto (piemēram, uz vēsturiskajiem kariem), bet gan uz pamatvērtībām. Kā sarkanas, spīvas ogas tās izceļas L. Amoliņa kora partitūras audumā un teicēja tekstos: tēvzeme, brīvība, cerība, tauta, piemiņa un piedošana. Mūzikā, kuras noskaņu dinamikā liela nozīme sešu sitaminstrumentu saspēles ritmiem un tembru kolorītam, ir gan personiskais, gan visaptverošais. Gan drāma, gan epika - vīru unisonā dziedātā gregoriskā korāļa askētiskais, filozofiskais miers, kas aptver un noapaļo visa skaņdarba formu, vai gaismas un harmonijas brīdis četrbalsīga korāļa skanējumā. Ļoti skaista un iespaidīga ir III daļa (Lieldienu vigīlija), kura no soprāna solo vokalīzes ksilofona pavadījumā izaug līdz fūgai. Koncertizpildījumā lieliska bija ideja nevis iet parasto ceļu un par teicēju iesaistīt aktieri, bet gan mācītāju. Lieliska tāpēc, ka, lai cik būtu pieredzējis, profesionāls vai tautā mīļots, aktieris šajā kontekstā būtu atsvešināta persona no malas, savukārt no katoļu priestera mutes pāvesta Jāņa Pāvila II poēmas tekstiem bija īpašs patiesuma svars. Turklāt Saldus Sv. Pētera un Pāvila Romas katoļu baznīcas dekāns Andrejs Mediņš, kura vadībā beidzot izdevies īstenot 70 gadus (!) loloto sapni uzcelt pilsētā katoļu dievnamu, bija simboliski nozīmīga personība koncertā, kurā Kurzemi pārstāvēja arī Liepājas simfoniskais orķestris.
Latviski un austrumnieciski
Iepretim iepriekšējiem, krietni vērienīgākajiem darbiem Pētera Butāna Kantāte korim un orķestrim varbūt nav iespaidīgākais darbs, toties tas valdzina ar pašas mūzikas skaistumu. Es teiktu - ar dzeju mūzikā, kura sader ar Sergeja Moreino un Mairas Asares dzejas telpu, ko dara ļoti krāsainu. P. Butāna mūzikas vērtība noteikti ir tajā, ka tā ir asociatīvi bagāta un tieši tāpēc atver klausītāju iztēli. Arī šajā darbā P. Butāns ir vērienīgu, saviļņojošu kulmināciju un mūzikas dramaturģijas meistars, kurš zina, kā rīkoties ar kora un orķestra iespējām. Viņš atrod veidu, kā vienā veselumā (nevis postmodernā citātu un alūziju kaleidoskopā!) apvienot pareizticīgo lūgšanu (Gospodi pomiluj) ar meditatīvu latviskumu, nacionālromantismu (mūsu simfoniķa Jāņa Ivanova stilā) un, šķiet, pirmo reizi Butāna daiļradē - ar austrumniecisku ainavu (epizodē ar vīru kori un obojas solo).