Vīnogulāji izskatās sakoptāki, darbu sākušas jaunas vīna darītavas, ievērojami uzlabojusies vīna kvalitāte. Gruzīnu zemnieki no galvenā Gruzijas vīna reģiona Kahetijas stāsta, ka saņemot par vīnogām pārāk maz (par vienu kilogramu 20-25 santīmus mūsu naudā), tomēr tagad viņiem vairs nav jābaidās, ka nebūs kur likt ražu. Tāda situācija bija izveidojusies pirms dažiem gadiem, kad savdabīgu risinājumu ar autoritāru lēmumu atrada Valsts prezidents Mihails Saakašvili, liekot lielām kompānijām, turklāt nesaistītām ar vīnkopību, iepirkt zināmu daudzumu vīn-ogu. Toreiz zemniekiem tas ļāva noturēties virs ūdens.
Rtveli - vīnogu svētki
Napareuli ciemā, kas atrodas aptuveni 100 kilometru no galvaspilsētas, līdzīgi daudzām citām apdzīvotām vietām, jaunākā uzbūvētā ēka ir policijas iecirknis. Modernajai vienstāva mājai, pie kuras plīvo Gruzijas un Eiropas Savienības karogi, ir plaši logi visas sienas augstumā, pa kuriem redzami pie galdiem sēdošie policisti. Kā liecina statistiska, sabiedrības paļāvība uz policiju ir ļoti augsta - 82-84% Gruzijas iedzīvotāju norādījuši, ka uzticas policijai. Tā uzskata arī pedagoģe Nellija Čikvaidze. «Par drošību tagad cilvēkiem bažu nav. Laiki ir mainījušies, taču izdzīvošana nav viegla,» saka sieviete, kas nesen ciemā ar diviem tūkstošiem iedzīvotāju atvērusi privāto bērnudārzu. Pašreiz esot skaistākais laiks Gruzijā, kad tiek novāktas vīnogas, un šogad tās padevušās labas. «Rtveli - tā sauc vīnogu vākšanas laiku, tas mums ir nozīmīgs laiks. Ir jānovāc vīnogas, jāgatavo vīns. Šogad raža ir laba. Novācām 200 kilogramu tumšo vīnogu, tagad apmēram 1000 kilogramu gaišo rkaciteli šķirnes vīnogu jānolasa. Iznāks ap 650 litru vīna. Gruzīnam ir jātaisa vīns, tās ir tradīcijas. Atnāk kaimiņš vai negaidīti ciemiņi - visi jāpacienā,» stāsta Nellija. Rudens esot svarīgākais gada posms - tad tiek marinēti un sālīti dārzeņi ziemai. Vēl bez vīnogām Nellijas ģimene jau nolasījusi tonnu tomātu, labi - kā visā Gruzijā - padevusies kukurūza (daudz kukurūzas jau ticis pārdots Irānai un Azerbaidžānai).
Kaimiņu ciemā apmēram 50 hektāru liels vīnogulājs pieder vācu uzņēmumam, un turp katru rītu dodas vairāki Napareuli iedzīvotāji. Arī Nellijas vīrs Vahtangs, kurš par astoņu stundu darbu dienā nopelna 15 laru (pieci lati). Darbs vīnogulājā sākas pēc septiņiem no rīta. Ap 30 sieviešu pilda spaiņus ar vīn-ogām, vīrieši tos paceļ līdz traktora piekabei un saber plastmasas kastēs. Kad traktora piekabe pilna, vīnogas pārceļo uz netālu stāvošo kravas automašīnu un tad tālāk uz vīna fabriku.
Nellijai darba netrūkst. Pie mājas nelielā ciema ieliņā iekārtots arī pārtikas produktu kiosks. Rīt jābrauc uz Telavi pilsētu nopirkt bērnudārzam papildu mēbeles, jo iepriekšējā dienā uz tikko kā atvērto dārziņu atvests vairāk bērnu. «Mēs ģimenē daudz strādājam, par citiem, kā viņi dzīvo, es neko nevaru teikt. Es taču negaidīšu, lai prezidents Saakašvili man pasaka, ar ko nodarboties - vai audzēt vistas vai darīt ko citu. Tā taču nav viņa kompetence,» skaidro Nellija.
Otari Mgalobašvili, pensionēts tipogrāfijas direktors, dzīvo Sighnaghi, vienā no Kahetijas un visas Gruzijas pievilcīgākajām pilsētām, no kuras paveras skats uz plašo Alazani ieleju. 67 gadus vecais vīrs cenšas sevi uzturēt labā sportiskā formā un tādēļ katru dienu ir sastopams svaru zālē. Viņš ar lepnumu parāda savas medaļas - divos pēdējos gados kļuvis par Gruzijas čempionu veterānu kategorijā, lai gan daudzi sāncenši bijuši vairākus gadus jaunāki. Arī Otari ir apmierināts ar to, ka viņam pieder ceturtdaļhektāra vīnogulājs. No tā šogad ievākšot ap pusotras tonnas vīnogu. Tā kā pensija ir tikai 110 laru (36 lati), vajadzīgi papildu ienākumi. Tos palīdz iegūt vīna un čačas (vīnogu degvīns) darīšana, ko pie Otari pērkot citi pilsētas iedzīvotāji un arī kāds tuvējais restorāns.
Runas par vēsturi
Vakarā, kad satiekam Otari draugu Moiseju Jefremidzi, atkal runājam par vīnogulājiem. Atceramies neaizmirstamās mākslas filmas Karavīra tēvs krāšņāko epizodi, kad galvenais varonis nostājas priekšā tankam, neļaujot uzbraukt virsū vīnogulājam. Sevišķi nikni ienaidnieki gruzīnu vīnogulājiem bijuši persiešu iekarotāji, kas, iebrukdami Gruzijā, allaž tos centušies iznīcināt un bijuši pārsteigti, ka nākamajā karagājienā ieraudzījuši vīnogas atkal iestādītas.
«Tā arī Krievija - negrib mūsu vīnogas, laikam uzskata tās par ienaidniekiem,» teica Moisejs. Abi provincē dzīvojošie gruzīni apstiprina, ka 2008. gada augustā visus pārņēmis liels uztraukums. «Šeit jau nekaroja, taču arī Alazani ieleju pārlidoja krievu lidmašīnas un pat nometa vienu vai divas bumbas uz padomju laika lidlauka pazemes angāra. Tur gan nekā nebija iekšā,» stāsta Moisejs. Abi draugi, par spīti ikdienas problēmām, ir pārliecināti par Gruzijas sekmīgo nākotni.