Dibina attiecības ar ūpi
Šovasar interesanta dzīvnieku vērošana man sanākusi Pauguru mājas tuvējos kokos. 2002. gadā kā dabā dzīvot nespējīgu no Rīgas zoodārza uz Līgatni atveda ūpi Hugo. Līdz šā gada jūlija sākumam viņš mita iežogojumā kopā ar diviem citiem ūpjiem. Tagad Hugo dzīvo zaļi, jo uzturas brīvībā tuvējā apkārtnē. Es viņu katru vakaru baroju. Kā tas ne vienu reizi vien ir bijis, pieradums pie regulārām ēdienreizēm un vienmēr garantēti pilns vēders ļoti veiksmīgi konkurē ar tieksmi pēc tāla brīvā lidojuma, bet man radusies necerēta iespēja sadraudzēties ar lielo, skaisto un vareno putnu ārpus ierobežotas teritorijas - brīvā dabā!
Vispirms mēģināju ar ūpi nodibināt tuvākas attiecības. Vislabākā sadarbība, kā zināms, iet caur vēderu. Tāpēc pievakarēs cītīgi centos saskatīt ūpi tuvējā apkārtnē. Zināju, ka viņš reizēm mēdz sēdēt redzamās vietās. Mūsu pirmā reālā tikšanās noritēja pie asfaltētā ceļa, uz kura nometu Hugo iecienīto ēdienu - balto peli! Laikam ūpja vēders bija pavisam tukšs, jo pele vēl nebija kārtīgi piezemējusies, kad ūpis noplanēja, sagrāba laupījumu knābī un aizlaidās to notiesāt tālāk uz ceļa. Tā naktīs bieži tiek sabraukti pūčveidīgie, kuri nolaidušies pēc barības pie kāda sabraukta dzīvnieka.
Sīkie protestē
Mums abiem ar Hugo māka bija rokā! Viņš zināja, ka mana parādīšanās ir saistīta ar gardu maltīti, es savukārt viņu mācēju sasaukt un pabarot! Nekad vēl nebija gadījies, ka man seko nevis kāds četrkājis - alnis, lācis, lūsis, stirna, briedis, bet gan brīvi no koka uz koku lidojošs ūpis! Tagad katru vakaru dodos meklēt Hugo. Reizēm tas nav grūti. Piemēram, tuvējā bērzā sākas satrauktu mazo putnēnu vidžināšana, izrādās - Hugo, nevarēdams mani sagaidīt, pielidojis tuvāk un gaida savu peli! Ūpji parasti medī naktīs, jo dienā to pārvietošanās vienmēr izsauc skaļus un niknus citu putnu «komentārus»! Mazie putni no Hugo turas pa gabaliņu, bet mūsu žagatas un sīļi ir tik nekaunīgi, ka nosēžas viņam blakus uz tā paša zara un nikni ķērc.
Kad vāvere stabulē
Reiz Hugo vakariņas tika servētas uz Pauguru mājas pakāpiena. Pati sēdēju turpat pagalmā un fotografēju. Piepeši ūpja lielie spārni tika izplesti plati un spalva sabozās - uz viņa pusi devās mūsu kaķene Kika! Taču Hugo ne prātā nenāca dalīties ar gardo maltīti. Viņš izpleta spārnus un meta zaļus nikno acu zibšņus - kaķenei nācās mest līkumu! Citā vakarā skaļi sāka bļaut kāda no mūsu vāverēm. Staigāju, skatījos un nevarēju saprast, kas tam nabaga zvēram noticis, - sēž uz celma un stabulē pa visu mežu! Tikai pēc krietna brīža apjēdzu, ka viņa brīdina savējos par ūpja parādīšanos. Es vēl nebiju biezajā lapotnē pamanījusi Hugo, bet šī gan. Brīdī, kad ūpis pielidoja tuvāk, vāvere vai palēcās gaisā un naski aizmuka.
Par lielu izbrīnu taku apmeklētājiem, ūpis tagad augām dienām pacietīgi sēž tuvējos kokos. Reiz, kad Hugo atkal dirnēja uz balkona margas, dzirdēju jauniešu sarunu - neesot jēgas ūpi fotografēt, jo neviens tikpat neticēs, ka tas putns nav izbāzenis!
Hugo arī jau ir sapratis, ka par barību vairs nav jāuztraucas. Viņš saklausa manu kluso saucienu u-ū-ū, tad tikai noskata, kur tiek noliktas vakariņas, un mierīgs nolaižas mieloties. Es priecājos - labu apetīti, Hugo!
Lido bez skaņas
Rīgas Zooloģiskā dārza informācijas nodaļas darbinieka Māra Lielkalna komentārs:
«Latvijā sastopamas 13 pūčveidīgo sugas, no kurām septiņas iekļautas Latvijas Sarkanajā grāmatā. Ūpis ir lielākais pūčveidīgais putns, kas dzīvo Latvijā. Pirms 20 gadiem Latvijā bija aptuveni 30 ūpju pāru, tagad ornitologi lēš, ka ir ap 60 - 80 pāru. Rīgas zoodārzā dzīvo trīs ūpju pāri, filiālē Kalvenē - divi. Ūpjiem ir pelēkraibs spalvojums, kas putnu padara grūti pamanāmu, un izrobota lidspalvu maliņa, kas samazina lidojuma troksni līdz minimumam. Acis atrodas vienā plaknē, redz vienā virzienā, bet ūpim ir ļoti elastīgi kakla skriemeļi, tāpēc tas var pagriezt galvu pa 270 grādiem. Ūpis pārtiek no pelēm, žurkām, zaķiem un mazajiem putniem.»