Ieinteresēja skolotāja
Ieva mācījusies eksakti ievirzītajā Rīgas 1. ģimnāzijā, tomēr vienā brīdī radās šaubas, vai matemātika un IT ir tas, ko gribētos darīt visu dzīvi. Socioloģija likās kā filozofijas un matemātikas kombinācija. Tolaik Latvijā nesen bija izveidota Socioloģijas nodaļa LU Vēstures un filozofijas fakultātē. Ievas skolotāja Tatjana Žagare, kas jau iepriekš skolasbiedriem bija palīdzējusi gatavoties iestājeksāmeniem filozofijā, palīdzēja arī topošajiem sociologiem un ieinteresēja Ievu. Priekšstats par profesiju bijis neskaidrs, bet valdzināja, ka tas ir kas jauns, interesants.
Ieva stāsta, ka studiju laikā saņēmusi daudz no filozofijas, vēstures, kultūras vēstures, politikas zinātnes, antropoloģijas, aicināti arī pasniedzēji no citām fakultātēm - psihologi, ekonomisti -, tādējādi apgūtas plašas zināšanas. Ieva atzīst, ka pieeju socioloģijai būtiski mainīja datoru ienākšana ikdienā - mainījās datu apstrādes un statistiskās analīzes programmu pieejamība. Līdz ar to patlaban studentiem daudz vairāk jāpievēršas arī datorzinātnēm.
Politika tuvplānā
1. kursā Ieva pamēģināja strādāt par intervētāju, tomēr pirmais nopietnais darbs bija politikas analītiķe Sadarbības fondā. Tas nozīmēja uzturēties Saeimā un sekot līdzi partiju darbam. Lai gan 1990. gadu vidū sabiedrībā vispār bija lielāka interese par politiku, iespēja tuvumā analizēt politiskos notikumus lielā mērā noteica arī Ievas intereses profesijā. 1996. gadā izveidojās SKDS, un drīz Ieva sāka tur strādāt par sociālo un politisko projektu vadītāju. Tagad, būdama projektu direktore, viņa veic gan administratīvos pienākumus, gan pētījumus. Interesanti ir joprojām. «Man patīk, ka nav jādara viens un tas pats. Katrā pētāmajā tēmā ir jāiedziļinās,» Ieva stāsta un atklāj tēmu daudzveidību: pašvaldības darba vērtējums, augstākā izglītība, bibliotēkas, sabiedrības līdzdalība, enerģētikas jautājumi, ekonomiskās un politiskās situācijas vērtējums u.c. Pat ja pētījumu metodes ir universālas, katram pētījumam, tēmai ir sava specifika. Būtiski arī, uz kādiem jautājumiem atbildes grib saņemt pētījuma pasūtītāji, kā pētījumu izmantos.
Koki un mežs aiz tiem
Ir kvantitatīvie pētījumi, kad, veicot aptauju, tiek noskaidrots, cik procenti iedzīvotāju domā tā vai citādi, un ir kvalitatīvie, kad ar plašāku interviju vai grupu palīdzību tiek padziļināti pētīta kādas problēmas uztvere. Sākot pētījumu, jāsaprot, ko tieši ar to vēlas noskaidrot, kādā veidā var pētīt. Pēc tam jāizlemj, kas, cik un kā jāaptaujā, jāizstrādā anketas un jāveic aptauja - dzīvesvietās, darbavietās, pa telefonu, internetā. Tad iegūtie dati jāanalizē, jāinterpretē un jāprezentē pasūtītājam vai plašākai auditorijai.Tomēr Ieva kliedē uzskatu, ka sociologa darbā galvenās ir aptaujas. Aptauja socioloģijā esot tas pats, kas grāvju rakšana meliorācijā, - bez tā ir grūti, bet tas nav viss. Socioloģija ir zinātne par sabiedrību, un izpratni par tajā notiekošo var iegūt un arī pasniegt dažādi - jāmāk gan pētīt kokus, gan aiz kokiem saskatīt mežu. Ievu gandarī, ja lēmumu pieņēmēji ņem vērā pētījumu rezultātus, tātad kaut kas mainās uz labu. Bet nepatīkamākais - ja kāds pasūta pētījumu tikai ķeksīša pēc, bet noskaidrotās problēmas pat netaisās risināt.
Satraukti arī neitrālie
Šajā profesijā jābūt interesei par procesiem sabiedrībā, jāprot tos analizēt, nepieciešams plašs redzesloks, atklāj Ieva. Nedrīkst baidīties no matemātikas, jo jāveic statistiski aprēķini. Latvijā sociologiem jāpārvalda krievu valoda - ne tikai tāpēc, ka aptaujas tiek veiktas gan latviski, gan krieviski, bet arī tāpēc, ka jāspēj analizēt pagātnes liecības, kas mūsu valstī ir arī krievu valodā. Darba valoda socioloģijā ir angļu. Bet viena no svarīgākajām iemaņām ir spēja ieklausīties, saprast cilvēkus.
Sociologam jāprot saglabāt neitralitāti, lai pētījumā viņa paša uzskati paliek nenosakāmi. Tomēr procesi Latvijas sabiedrībā satrauc arī neitrālos sociologus. Aptaujas liecina par ilgstošu neapmierinātību, neuzticēšanos ne valstij, ne līdzcilvēkiem, neprasmi un arī nevēlēšanos pieņemt lēmumus, sadarboties. «Ja cilvēki izietu ielās protestēt, viņi varbūt iemācītos izvirzīt prasības, vienoties, bet tagad katrs sevī ir neapmierināts, nīgrs, dusmīgs, izmisis. Cilvēku, kas ļaujas, ka gan jau kāds cits visu izdarīs - maksās nodokļus, dzemdēs bērnus, protestēs pret nevēlamo utt. -, šobrīd ir jau pārāk daudz. Apātija ir bīstamāka par tiltu bloķēšanu vai logu izsišanu. Tā nozīmē iznīkšanu,» Ieva teic.