Horta pievērsās logam. Pa to nāca vārga silta vēja pūsmiņa, tā brīžiem uzvilnīja viņa matus, kas bija rūpīgi saķemmēti uz abiem sāniem, pa vidu iezīmējot taisnu jo taisnu celiņu. Ielejas bērzkrāsas ezera ūdeņos varēja saskaitīt pārdesmit buru laivu, lielākoties tās bija baltas, bet bija arī divas sarkanām burām un viena ar zilām. Vestmans skatījās pa otras puses logu, aiz kura bija redzams aizas bezdibenis un aiz tā nākošā klints. Pret tālākajām virsotnēm bija redzami vairāki paraglaideri un viens paraplāns. Viņi visi trīs ik pa brīdim plati atvēra žokļus, lai izvairītos no ausu aizkrišanas, kas kļuva jo spēcīgāka, vilcienam braucot arvien augstāk kalnā.
«Horta sagājās ar Klemenci... ja tā var teikt,» Dambrets tomēr iesāka runāt. Viņš brīdi bija pārdomājis, darīt to vai tomēr ne, bet saprata, ka visus šos gadus viņam ir bijusi gruzdoša nepatika pret Hortu. Viņš bija pārliecināts, ka tāda pret viņu bija ikvienam, kas Hortu pazina. Dambrets ar Vestmanu visu dzīvi bija viņu pieņēmuši, jo viņi bija bērnības draugi. Dambretam piepeši šķita, ka tas nav bijis pareizi. Nav bijis pareizi ne pret Dambretu pašu, jo viņam visu laiku nācās Hortu paciest, īstenībā viņš tam nebija piedevis un nespēja viņu līdz galam pieņemt; ne pret Hortu pašu - ja divi viņa labākie un vienīgie draugi būtu no viņa jau sen novērsušies, viņš, iespējams, būtu uzdevis sev jautājumu, kāpēc tā noticis, būtu aptvēris iemeslus un pārtopot kļuvis par labāku cilvēku. Dambretam šķita, ka viņi ar Vestmanu ir nozaguši Hortam daļu no dzīves, kurā būtu iespējams būt laipnam un laimīgam. Varbūt tagad jau bija par vēlu ko labot, bet Dambrets izlēma turpināt: «Horta solīja Klemenci precēt...»
«Aizveries!»
«Lai stāsta!» Vestmans apturēja Hortas roku, kad tā nervozi švirkstinājās uz Dambreta pusi.
«Jā, varbūt Klemence bija naiva...» Dambrets atsāka.
«Tu zināji, ka mēs viņu saucām par Demenci?!» Horta saprata, ka viņa varā nav Dambretu apstādināt, un viņš kļuva izsmējīgs. «Ha, ha, ha!» Horta vienīgais sāka smieties.
«Vārdu sakot, Horta satikās ar Klemenci, viņa bija atbraukusi uz pilsētu studēt, meitene bez pieredzes, bet te priekšā Horta - jauns un sprauns ar savu celiņā sakārtoto frizūru,» Dambrets norādīja uz Hortas galvu. «Paskat, nekas nav mainījies!»
«Man vismaz ir mati, atšķirībā no daža laba sakārņa, kuram tie ir izkrituši!» Horta atcirta.
«Kaut kādā brīdī Klemence saprata, ka Horta nav tāds tīrradnis, par kādu izliekas, un viņas jūtas sāka atsalt,» Dambrets turpināja.
«Kā tad! Viņa vienkārši nevarēja mani dabūt tā, kā gribēja, bet tas ir tas, kas visām vajadzīgs - iekrampēties un nelaist vaļā.»
Vestmana skatiena uzmanība ceļoja no viena biedra pie otra, bet Dambrets nelikās ne zinis par Hortas iestarpinājumiem un turpināja: «Es ar Klemenci...»
«...Demenci! Ha, ha!»
«...jau biju iepazinies. Mēs draudzējāmies, kā draugi. Man likās, ka mana sabiedrība viņai ir kā patvērums, jo es no viņas neko nepieprasīju, nekādu pārsteidzīgu tuvību.»
«Vazaņķe!»
(Turpinājums 18.03.)