Ieva. Lai gan saka - bērni ir attiecību pārbaudījums -, mums tās ir uzlabojušās. Tagad ir vairāk kopēja, nekā bija periodā līdz bērniem. Mazāk skatāmies uz savām problēmās, retāk ievērojam sīkumus, kas agrāk kaitināja, dzīvojam pilnvērtīgāk. Protams, mums ir strīdi par bērnu audzināšanas metodēm, bet attiecības starp mums kļuvušas kvalitatīvākas.
Vai bērni jums ir plānoti?
Ieva. Man bija iecerēts apprecēties nevainīgai un bērnus plānot - pirmo, otro, vēlāk trešo, bet to ir grūti izdarīt, ja ir draudzība. Pirmais bērns nebija plānots. To, ka zem sirds nēsāju mazuli, uzzināju brīdī, kad attiecībās bija strīds. Biju tik nikna uz tagadējo vīru, ka pat šaubījos, vai palikt kopā. Es gribēju aiziet - sākt visu no gala. Uzzinājusi, ka esmu stāvoklī, protams, biju šokā. Tā brīža izjūtas bija nepatīkamas... Tā ir tīra patiesība par mani - tās sajūtas es nevaru noliegt! Bet tajā pašā laikā zināju, ka bērniņu dzemdēšu, man nebija domas par abortu.
Māris. Kad ieraudzīju Ievu, jau zemapziņā zināju, ka man ar šo sievieti būs bērni. Jā, mazulis pieteicās brīdī, kad mums abiem emocijas sita augstu vilni neizrunātu lietu dēļ. Es kā vīrietis neizpratu sievietes jūtu pasauli. Sieviete stāvoklī kļūst emocionāla - ar tādu labāk tikai ar labu, bet es uguni tikai uzkurināju, jo nesapratu, kas ar manu Ievu notiek. Man gribas domāt, ka, gaidot otro bērnu, biju gudrāks un savu sievu - ui! - krustu nesu klusējot. (Smejas.)
Jūsu bērniem ir maza gadu starpība. Kalāt dzelzi, kamēr karsta?
Ieva. Nuja... Negribas atzīt un izklausīties pēc muļķes, bet arī otrs nebija plānots. Brīdī, kad pieteicās otrais mazulis, baroju pirmo bērnu ar krūti un nevarēju un negribēju lietot kontracepciju. Centāmies lietot prezervatīvu, bet acīmredzot ir bijusi reize, kad tas netika darīts. Mans vīrs jau smējās, vai zibens tik tiešām otrreiz vienā un tajā pašā vietā spers. Ir cilvēki, kas cenšas gadiem ieņemt bērnu, bet to kā nav, tā nav. Mums pietiek ar vienu reizi, un bērns ir klāt. Bērnu pieteikšanās, šķiet, dažkārt ir ārpus mūsu kontroles.
Māris. Ko tur brīnīties - vai tad nezini, kā bērni rodas? Tiem, kuriem nepatīk prezervatīvi, tiem taču bērni rodas!
Par bērnu skaitu ģimenē veci ļaudis saka - viens bērns - ne bērns, divi bērni - pusbērns, trīs bērni - viens vesels!
Ieva. Ha-ha! Mūsu ideālais bērnu skaits ģimenē tik tiešām ir trīs. Abi nākam no triju bērnu ģimenes, bet pagaidām par labu trešajam attur vairāki iemesli. Tagad vēlos plānotu bērniņu, un - svarīgi - pēc vairākiem gadiem, kad būs skaidrs, kur dzīvot, kā pelnīt naudu. Gribu arī pati mazliet atpūsties. Gribētu sagaidīt brīdi, kad vecākais sāks iet skolā, lai rūpju mazāk.
Māris. Nē, nu mana sieva tik tiešām ir naiva! Spriežot pēc tā, kā pieteikušies abi bērni, trešais var atnākt kā zibens no skaidrām debesīm! (Smejas.)
Ieva. Nē! Šoreiz es gribu ļoti plānotu bērnu. Ir lieli sirdsapziņas pārmetumi, ka pirmajā brīdī, uzzinot - esmu stāvoklī, neesmu bijusi priecīga, bet gan rūpju pilna par nākotni. Bērni ir jāgaida, jāmīl, tad viņi ir pašpārliecinātāki, laimīgāki. Tagad cenšos bērniem dot tik daudz mīlestības, cik viņi prasa, lai kompensētu tā mirkļa izjūtas, kas bija, kad uzzināju - esmu gaidībās.
Ieva, minēji, ka vēlies plānotu bērniņu tad, kad būs skaidrs, kur dzīvot, kā pelnīt naudu. Vai tev ir bažas par finansiālo pusi ?
Ieva. Katru rītu. Pieceļoties pirmā doma ir par to. Arī ejot gulēt. Ir bažas, vai varēsim izvilkt, vai varēsim pabarot bērnus. Kad pēcnācēji vēl nav sadzimuši, ir vienalga, ko strādāsi, cik pelnīsi, kur dzīvosi. (Māris iziet no istabas.) Tad ir sajūta, ka var strādāt arī vienkāršu darbu, sevi jau pabarosi. Kad ir bērni, nevari uz galda uzlikt to, kas pagadās. Ir nepieciešama droša sajūta par nākotni, lai tu zini, ka būs maize un jumts virs galvas. Varu teikt, ka bērnu dēļ gājām uz risku un nodevāmies biznesam - atvērām ēstuvi. Bija cerība, ka tas būs mūsu naudas avots. Zini, kas ir sliktākais - sajūta, ka neiet tik labi, lai spētu parūpēties par bērniem. Tu katru vakaru ej gulēt un jūties kā pirms eksāmena, kam neesi pietiekami sagatavojies, - un zini, ka slikti noliksi.
No daudzbērnu ģimenēm esmu dzirdējusi gudrību - būs bērniņš, būs krekliņš! Vai tas tevi neiedrošina?
Ieva. Pirmo reizi dzirdu ko tādu! Ļoti labs teiciens. Es par to tagad meditēšu! (Smejas.) Man spiedienu savā ziņā rada vīrs, kuram gribas noteiktu dzīves līmeni. Viņš ir audzis labāk nekā es - bērnībā daudz ceļojis ar vecākiem, viņam bērnība bijusi saulaina. Manam vīram dzīves latiņa ir augstāka nekā man. Esmu sapratusi, ka viņš nevēlētos samierināties ar zemāku dzīves līmeni savām atvasēm, nekā bija viņam. Un es stresoju, ka mums neizdodas veidot dzīvi tā, kā viņš ieplānojis. Vīrietis, kurš nevar apmierināt savas ambīcijas, mēdz būt īgns. Labi, ka viņš izgāja, vīra klātbūtnē to nevarētu pateikt.
Kā viens no populārākajiem dzimstības veicināšanas instrumentiem tiek minēta pabalstu palielināšana. Vai jūs tas motivētu rīkoties? Vai lielāki pabalsti būtu atspaids?
Ieva. Man visi pabalsti, ko sniedz valsts, ir bijuši minimālie. Nebiju nostrādājusi tik daudz mēnešu, cik nepieciešams, lai saņemtu lielākus. Tagad par vecāko bērnu saņemu astoņus latus, par jaunāko ik mēnesi mazliet vairāk par 50 latiem. Tu man prasi, vai tas ir atspaids. Nav liels, bet tas ir labāk nekā nekas. Ja cilvēkam tie ir vienīgie ienākumi, ir traki grūti izdzīvot. Es to zinu, jo mums dzīvē bija brīdis, kad tie 50 lati bija vienīgais ienākuma avots. Ar to naudiņu var iztikt - sanāk vismaz pamperiem vai acu vai deguna pilieniem bērnam, ja saslimst. Man laimējās, ka varēju mazuli barot ar krūti un nebija jāpērk piena maisījums. Ja tas būtu jāpērk, es nevarētu pabarot savu bērnu. Nedēļas laikā iziet viena pamperu paka. Tā maksā vidēji 10 latu. Rēķini pati, cik un kas sanāk, kas paliek pāri.
Bet es nevaru gribēt, lai valsts man dod, ja neesmu maksājusi nodokļus, bet ģimenes politika Latvijā, manuprāt, ir nepārdomāta. Zinu, ka tiem vecākiem, kuri saņem pabalstus, neiet spīdoši. Pašlaik esmu pārliecināta, ja valsts palielinātu sociālos pabalstus, tāpēc vien bērnu neradītu. Ja ir runa par trešo bērnu, vēlētos to pēc četriem vai pieciem gadiem. Es gribu stabilitāti. Man ģimenīte jau tagad šķiet kupla pat ar diviem bērniem. Kopā esam četri! Iziet no mājas ar diviem mazuļiem nav viegli - jāsapucē, jāizlemj, kurp doties, jāpieskata. Tādā brīdī bērni vairāk ir darbs nekā atpūta.
Kā jūs iztiekat tagad?
Ieva. Dzīvojam pie vecākiem. Nevaram atļauties dzīvot atsevišķi - maksāt par īri, elektrību, jo mēs tik daudz nepelnām. Kad pieteicās otrs bērniņš, nolēmām riskēt un izlēmām piepildīt savu sapni - atvērt ēstuvi. Vasarā gāja labi, bet ziemā knapi velkam dzīvību. Pašlaik mums nav ienākumu - strādājam ar mīnusiem un maksājumus veicam no iekrājumiem, kuri tūlīt izsīks, ja nekas nemainīsies. Tā kā dzīvojam pie vecākiem, dzīvību velkam. Tas ir iemesls, kāpēc es katru dienu nevaru aizmigt un mostos ar bailēm - kā būs un ko darīsim, ja būs jābankrotē. Ja runa ir par nākamo bērnu - to gribu plānot, izbaudīt grūtniecību un bērna kopšanas atvaļinājumu. Tieši biznesa dēļ sāku strādāt jau kopš grūtniecības pirmajām nedēļām, nākamajā dienā pēc dzemdībām gulēju slimnīcā un zvanīju - kārtoju līgumus, meklēju sadarbības partnerus. Mums bērns un bizness dzima paralēli. Es nemaz nezinu, ko nozīmē dzīvot ar bērnu mājās. Mēs visu laiku raujamies uz pusēm, bet jēgas, šķiet, mūsu pūlēm nav. Labi, ka, par spīti stresam, otrais bērns tāds mierīgs gadījies.
Cik, tavuprāt, būtu jāpelna, lai izaudzinātu divus bērnus?
Ieva. Ar vīru esam runājuši, ja mēs ik mēnesi par abiem kopā saņemtu vismaz 500 latu, pagaidām pietiktu un es pa naktīm nemurgotu. Protams, bērniem augot, pieaug arī izdevumi. Mums ienākumi ik pa mēnesi atšķiras. Ir mazāki un ir pavisam mazi. Tur jau ir tā nedrošība - dari savu lietu un nezini, ko darīsi pēc diviem mēnešiem. Zinu un redzu, ka mans vīrs jūtas kā neveiksminieks. Es viņam neko nevaru pārmest, jo viņš cenšas.
Kas, tavuprāt, nepieciešams, lai situācija uzlabotos?
Ieva. Cilvēkiem nav maksātspējas, tā arī problēma. Visiem ir grūti, kāpēc lai mēs uz to, ka cilvēki knapi velk dzīvību, uzvārītos ar savu ēstuvi. Saprotu, ka jāiztur kaut kādi procesi un viss mainīsies, bet es neredzu krīzei beigas. Saprotu, ka dzīvē nekas nenāksies viegli - visi noveco, daļa darbspējīgo aizbraukuši, valstī ir depresīvs noskaņojums. Kas mūs gaida nākotnē? Valstī būs daudz pensionāru un mazs strādājošo īpatsvars. Kas pensionārus uzturēs? Mēs! Ir tikai viens scenārijs, ko redzu, - milzīgs nodokļu slogs.
Māris. (Ielec sarunā.) Tāpēc es gribu braukt prom no Latvijas. Te cilvēki ir pārāk depresīvi, norūpējušies par nākotni. Dzīves līmenis atpaliek no tā, kāds ir Eiropā. Kad mēs pietuvosimies Eiropas dzīves līmenim? Pēc 40-50 gadiem? Ap to laiku es sen jau būšu miris. Es Latvijā jūtos piespiests pie sienas. Nezinu, ko mana sieva te redz - viņa te [Latvijā] ir ieķērusies. Ja mēs tik tiešām Latvijā bankrotēsim, es meklēšu iespēju braukt un attīstīt savu biznesu ārzemēs.
Ieva. Bet kurš mūs tur gaida? Laimes izjūta nav tik ļoti atkarīga no saules vai pozitīviem cilvēkiem. Es negribu nolikt Latviju un nepiekrītu tam, ka labāk ir tur, kur naudas ziņā ir izdevīgāk dzīvot. Manuprāt, par došanos prom no dzimtenes ir jādomā pirms bērnu radīšanas. Ir ļoti svarīgi jautājumi, uz kuriem man nepieciešams jau tagad zināt atbildes: kur tu liksi bērnus, kur strādāsi, kur dzīvosi, kā pelnīsi. Es esmu dzīvojusi citur, tas nav vienkārši - ģimeni veidot citā valstī. Ir grūti atteikties no tradīcijām, kultūras.
Jūsu ģimenei ir liels vecvecāku atbalsts - viņi jums devuši pajumti. Kā viņi uztvēra ziņas par bērniem?
Ieva. Vecākiem mēs esam pirmie, kuri devuši mazbērnus. Par pirmo viņi ļoti priecājās. Man šķiet, ka ir ļoti labi būt vecvecākam, jo tad bērnus var baudīt - vecāki rūpējas par audzināšanu. Kad mana mamma uzzināja par otro, teica - tas taču nav iespējams, ka tu paturēsi?! Mums patiešām bija slikta situācija, lai gan abi strādājām. Toreiz dzīvojām pie vīra vecākiem vienā istabā, kur nebija vietas pašiem, kur nu vēl diviem bērniem. Vīratēvs bija šokā, kad paziņojām, - viņš palika bez vārdiem. Vīramāte viņam uzšāva pa dibenu ar tekstu - tev jau nu gan nevajadzēja neko pārmest. Sapratu, ka pašiem bērni pieteikušies neplānoti. Tāda ir dzīve!
Māri, tagad dzīvojat pie sievas vecākiem. Kā jūties?
Māris. Viņi mums daudz palīdz - pieskata bērnus, kad strādājam, bet man ir neērti viņu mājās. Jūtos ne savā ādā! Vienmēr jādomā, ko par mani padomās. Citreiz ir sajūta, ka esi palikts zem lupas - mani vēro - ne kritiski, bet skatās kā uz mazu, melnu cilvēciņu. (Rāda ar žestiem, cik mazu, un abi ar Ievu smejas.) Pats trakākais, ka nevaru apenēs staigāt, kad vēlos. Izlienot no dušas, jāskrien pa gaiteni, lai kāds neierauga. Sievastēvam ir regulāra vēdera izeja - kā pēc pulksteņa. Katru rītu pulksten astoņos es viņu sastopu tualetē, jo viņš nav aizkrampējis durvis. Mani tas tracina!
Tomēr pajautāšu tev, Māri, - ja tagad neplānots pieteiktos trešais bērniņš, kā tu kā ģimenes galva rīkotos?
Māris. Darām visu, lai tā nebūtu. Bet, ja pieteiktos, tad būtu. Bērns ir bērns. Aborti man nav pieņemami. Tas ir neatgriezenisks process. Maniem bērniem vārdi atnāca ātri - jau tajā brīdī, kad uzzinājām, ka gaidām. Negribu bikstīt ar pirkstu - nevajag abortus taisīt -, lai katrs domā, ko dara. Man vienai paziņai nesen bija aborts. Meitenei 18 gadu. Man tik tiešām veselais saprāts teica, ka viņa ir pārāk jauna bērnam, bet es to viņai neteicu. Gluži otrādi - ar sievu meklējām veidus, kā viņai palīdzēt, jo bērns ir svētība. Tomēr viņa lēmumu par abortu pieņēma tik ātri un to izdarīja, ka nepaspējām ne aci pamirkšķināt. Nesen meitene ar asarām acīs atzinās, ka pieļāvusi kļūdu. Šim apziņas mirklim jābūt drausmīgam - tādu es negribētu piedzīvot. Es kaut ko izdomātu, lai iegūtu stabilitāti dzīvē, spētu savus bērnus pabarot, apģērbt un izskolot. Nauda nav iemesls, lai atkratītos no dzīvības.