Par Eiropas struktūrfondu un paša institūta līdzekļiem tur top laboratorijas priekšklīnisko pētījumu veikšanai, kas nepieciešami, izstrādājot jaunas zāļu vielas, pārtikas piedevas, kosmētikas produktus utt. Tas ir nākamais solis aiz klasiskās pētniecības. Līdz šim mēs arī izstrādājām jaunas zāles, taču mums nebija tādu laboratoriju, kas darbotos saskaņā ar GLP (Good Laboratory Practice - laba laboratorijas prakse) vai GMP (Good manufacturing practices - laba ražošanas prakse), ko prasa zāļu reģistrācijas institūcijas.
Kā pirms tam tikāt galā?
Padomju Savienības laikā mums bija divas eksperimentālās rūpnīcas, savs vivārijs un viss pārējais. Bet, kopš visu mūsu infrastruktūru noprihvatizēja, no tā nekā vairs nav.
Un tomēr, kā dzīvojāt šos 25 gadus?
Tā, kā mums likumdevējs atļāva. Tika teikts: tikai, dievs pasarg, nedariet neko tādu, kas varētu būt saistāms ar rūpniecību.
Nereti ir pārmetumi, ka zinātne nav orientēta uz ražotājiem.
Šis pārmetums jāattiecina nevis uz darītājiem, bet gan darīšanas iespēju ierobežotājiem. Kā šos 20 gadus vērtēja Latvijas zinātni? Pēc tā, cik daudzi skaisti raksti cik labos žurnālos būs nopublicēti. Pirmos 15-20 gadus pie zinātniskās produkcijas patentus nepieskaitīja. Vienu laiku ar likumu pat bija aizliegts zinātniskām institūcijām patentēt savus izgudrojumus. Mūsu likumdevējs pūlējās ierobežot zinātnisko darbību ar zināšanu radīšanu. Formāli jau tā ir, ka zinātniekam jārada zināšanas, tālāk šo zināšanu iemiesošanu produktā, tehnoloģijā utt. sauca par inovāciju. Un pēc mūsu birokrātu uzskata ar inovāciju jānodarbojas uzņēmējam. Tikai uzņēmējs ar to nevar nodarboties, jo produkts vēl ir par zaļu...
Nevar izmantot to, ko neesat līdz galam pierādījuši?
Taisni tā. Un tāpēc visās valstīs, kas attīstās, ir tehnoloģijas pārneses posms, kurā zinātniekiem tiek dota nauda ne vairs skaistu ideju attīstībai, bet šo ideju aprobācijai, iemiesošanai materiālā vai tehnoloģijā, kas demonstrē idejas dzīvotspēju. Un tikai tad, kad uzņēmējs redz, ka izgudrojums spēj pildīt savu funkciju, var sākt meklēt investorus vai investēt savu naudu ražošanā. Zālēm tā problēma tāda, ka lielākā daļa vielu, kuras ir ar vajadzīgo farmakoloģisko aktivitāti, īstenībā nogrimst nebūtībā tāpēc vien, ka citas īpašības šīm vielām neatbilst tam, lai kļūtu par zālēm. Tāpēc ar to vien, ka sakāt, ka esat izgudrojis vielu, kura, pieņemsim, nokauj vēzi 100% gadījumu, nekas tālāk nenotiek, kamēr nav pārbaudīts vispārējs indīgums, blaknes, stabilitāte, tīrība, tehnoloģijas izmaksas, iespēja izgatavot zāļu formā utt.
Kad jaunās laboratorijas būs gatavas?
Vēl, protams, paies laiciņš, kamēr sakārtosim visu «papirometriju», tad vēl jādabū visas akreditācijas, lai sāktu pilnvērtīgi strādāt, ģenerēt pētījumu rezultātus, kas nepieciešami, lai reāli Latvijā zāļu izstrādes cikls no idejas pavirzītos līdz klīniskiem pētījumiem. Un, ja izdosies pārliecināt mūsu valdību, ka ir nepieciešams iet vēl vienu solīti tālāk, tad varētu būt, ka Latvijā notiks pirmās fāzes klīnisko pētījumu cikls, kas dod iespēju paaugstināt projektu vērtību vismaz desmitkārtīgi - uz dažiem simtiem miljonu vai pat miljardu.
Pat?
Tas raksturīgi farmācijai, jo priekšklīnisko un pirmās fāzes klīnisko pētījumu stadijā tiek noņemta lielākā daļa risku. Ja ļautu Latvijas zinātniekiem pētījumus novest līdz fāzei, kad viņi par sava darba rezultātu var saņemt nosauktās summas, tad Latvijas valstij vairs sevišķi nebūtu jāuztraucas par zinātnes finansējumu.
Kāda ir Latvijas zinātnieku sadarbība ar tiem, kas šos medikamentus pielieto - ar ārstniecības iestādēm?
Klīniskos pētījumus Latvijā veic, bet līdz šim neveica pirmās fāzes. Tie jāpasūta kādās citās valstīs. Problēma arī tā, ka pieejamo Eiropas finansējumu nedrīkst ieguldīt ārpus Latvijas teritorijas. Līdz ar to mums tādu kā ierakumu nolika priekšā un teica: pāri nekāpiet. Kas atlika? Lielāko daļu pētniecības finansējam uz kontraktu pamata, kas pēc būtības ir pētniecības eksports. Tas ir pakalpojums, ko sniedz daudzas zinātniskās institūcijas, un mēs zāļu izstrādes tirgū konkurējam globālajā tirgū. Tostarp trīs no piecām pasaules lielākajām farmācijas firmām pasūta pie mums jaunu zāļu izstrādes pētījumus. Izmantojot nelielā daudzumā reaģentus, pieliekot klāt savas zināšanas un darbu, radām produktu ar visaugstāko pievienoto vērtību. No tā arī pamatā dzīvojam.
Iepriekš esat izteicis kritiskus vārdus par valsts finansējumu zinātnei.
Situācija joprojām ir tāda, ka mēs samaksājam valstij nodokļos vairāk, nekā no valsts budžeta saņemam kā finansējumu zinātnei.
Šķiet, ka tālākie jautājumi par šo tēmu lieki... Kādu redzat nākotni, piemēram, kas jauns vēža ārstēšanas jomā, kas, šķiet, cilvēkus satrauc jo īpaši?
Šobrīd ir tendence fokusēties uz jaunām bioloģiskajām zālēm ar mērķēto iedarbību. Cilvēka genoms ir atšifrēts, tajā varam atrast apmēram 30 tūkstošus gēnu, kuri varētu kodēt vielas, kas varētu būt jauno zāļu iedarbības mērķis. Attiecībā uz vēzi ir identificēts apmēram 250 gēnu, kuri atbild par tādu pašu daudzumu mērķgrupu. Bet problēma, ka ir tik daudz vēža formu, cik pacientu ar šo slimību.
Katrs vēzis ir unikāls?
Jā, jo arī mūsu gēni ir atšķirīgi. Viens un tas pats gēns var kodēt tā saucamās izoformas - līdzīgas, bet ne tādas pašas olbaltumvielas. Lai ārstētu, vispirms būtu jādiagnosticē katra konkrēta slimnieka konkrētais vēža tips. Tikai tad šīs modernās precīzas iedarbības zāles - tās sauc arī par maģiskajām lodēm -, kas ir orientētas uz konkrētā gēna kontrolēto konkrēto proteīnu un konkrēto izoformu, būs efektīvas.
Mums ir pieejama šāda diagnostika?
Belēviča kungs ir izrādījis iniciatīvu un uzrunājis firmu Roche, vai Latvijā varētu ar šīs firmas un ne tās vien palīdzību radīt Baltijas mēroga modernu vēža diagnostikas laboratoriju, ar kuras palīdzību izmeklētu konkrētos slimniekus, pirms izraksta šīs dārgās zāles. Farmācijas kompānijas, protams, ir ieinteresētas nodrošināt, lai viņu piedāvātie medikamenti būtu maksimāli efektīvi.
Kas notiks, ja mūsu veselības aizsardzības institūcijas nebūs īsti gatavas strādāt šādā veidā?
Mēs - Organiskās sintēzes institūts - būtu gatavi pārņemt šo iniciatīvu tieši vēža diagnostikas jomā.
Tad būtisks ir komplekts - zinātne, diagnostika, ārstniecība.
Jā. Jo diagnostika attīstās tādā tempā, ka ārsti pat gribēdami tam nespēj izsekot līdzi. Tāpēc jāpiesaista zinātnieki. Un otrs faktors šajā ziņā - lai varētu veikt šo izpēti, nepieciešams materiāls, ko diagnosticēt. Latvija varētu izmantot ES līdzekļus, lai veidotu tā saucamās biobankas - uzkrātu operatīvo materiālu (protams, ar pacienta piekrišanu).
Vēža skartos audus?
Jā, pētniecībai jānotiek paralēli ārstēšanai, lai saprastu, kas jādara labāk, nekā darīts līdz šim.
Un te vēl viena lieta - tagad diagnostikas iespējas ir tiktāl attīstījušās, ka var veikt arī tā saucamo šķidro biopsiju, proti, ņemt 10 mililitru venozo asiņu, ar speciāla filtra palīdzību no tām atfiltrēt visas citas šūnas, atstājot vien audzēja šūnas, ko izmeklēt.
Ja asinis ceļo pa organismu, tā var konstatēt, ka vēzis ir, bet nezināms, kur...
To, kurā vietā tieši ir audzējs, var noskaidrot paralēli tam, ka izpēta, kas tas par audzēju, uz kādiem medikamentiem tas ir jutīgs. Iegūtās šūnas laboratorijā var savairot, sagrupēt un izmantot eksperimentiem, turklāt konkrētajam cilvēkam pat nepieskaroties. Un atrast tādā veidā efektīvāko ārstēšanas līdzekli.
Šāda metode pasaulē jau tiek pielietota?
To šur tur jau izmanto. Anglijā, piemēram, ir vairākas privātas firmas, bet tās prasa milzu naudu par savu pakalpojumu, kaut reālās izmaksas nemaz nav tik lielas. Latvijā zinātnieki to varētu darīt, nav nekādu šaubu. Tas, protams, prasītu papildu ieguldījumus, taču vienlaikus ievērojami samazinātu izdevumus ārstēšanai.
Un padarītu to efektīvāku.
Jā. Tieši tāpēc zinātnieku sapnis ir, lai mums ļautu pieslēgties šīs problēmas risināšanai.
Kas liedz?
Tas, ka netiek piešķirti valsts līdzekļi šādiem pētījumiem. Mēs no savas kabatas tos nofinansēt nespējam.
Šis varētu būt arī Latvijas eksporta pakalpojums?
Jā, un liels.