62 gadu vecumā saņemtā augstā atzinība galda tenisā dod gandarījuma sajūtu un apliecinājumu, ka viņš ar pilnām tiesībām atrodas dzīves ierindā.
Sibīrija un teniss
Pusgadu pēc Gunta piedzimšanas 1952. gada pavasarī viņu kopā ar mammu deportēja. Tēvs palika šeit, slapstījās mežos un nomira 1958. gadā.
Tā bija «maigā» izsūtīšana, latviešus nometināja Krasnojarskas apgabala Tosejevas ciemā pie Kanskas. Tālumā aizritēja bērnudārza laiks un pirmie skolas gadi: «Lai cik dīvaini būtu, manā atmiņā par to laiku nav palicis nekā slikta. Vecmāte dzīvē bija smagi cietusi, viņai viss bija atņemts, bet viņa vienmēr teica: «Dēliņ, nekad nevaino krievu cilvēkus, viņi ir atklāti dvēseliski, sirsnīgi.»»
Guntis ar mammu Latvijā atgriezās 1960. gadā, Kuldīgā pabeidza vidusskolu. Šajā laikā notika viņam nozīmīga tikšanās ar galda tenisa treneri Robertu Reimani: «Tēvu neatceros, bet man palaimējās ar skolotājiem. Reimanis mani, spurainu pusaudzi, savāca no ielas, noņēma no taisnas takas uz cietumu. 1967. gadā jau spēlēju Latvijas jaunatnes galda tenisa izlasē. Dienesta laiks aizritēja Kaļiņingradas apgabalā. Atgriezos, iestājos Lauksaimniecības akadēmijā, apprecējos. Pie galda tenisa atgriezos tikai 45 gadu vecumā, kad sastapu šī sporta veida entuziastu Genādiju Karatuzovu. Viņš mani saaģitēja, sāku spēlēt veselības uzturēšanai. Divdesmit sešus gadus nebiju spēlējis, bet pusgada laikā pie tenisa galda atkal sāku justies komfortabli.»
Guntis katru gadu brauc uz Eiropas čempionātiem, piedalās veterānu spēlēs tepat, Latvijā. «Galda teniss mūsu valstī ir populārs. Darbojas arī psiholoģiskais faktors, jo mans tiešais darbs paņem ļoti daudz enerģijas, un galda tenisa mači ir atslodze. Satiekamies gan jauni, gan vecāka gadagājuma, labestības gaisotnē pasmejamies, izkustamies, enerģētiski atdzimstam.»
Kļuva par misiju
Pēc dienesta Guntis Šēnhofs iestājās Lauksaimniecības akadēmijā un drīz sāka nodarboties ar autosportu, kļuva par Latvijas izlases treneri: «Tas bija foršs laiks, satiku otru savu dzīves skolotāju - unikālu pedagogu Aleksandru Karamiševu, daudz sasniedzām, bet nebija īstas gandarījuma sajūtas.»
1991. gadā Gunti pie sevis aicināja basketbola privātskolas dibinātājs leģendārais basketbolists Valdis Valters: «Septiņi gadi blakus Valteram, kurš, kā smejies, pat Himalaju lāci iemācīs spēlēt basketbolu, arī mani iemācīja saprast basketbolu un trenera darbu. 1993. gadā, kad man bija jau 42 gadi, sapratu, ka esmu ilgi meklējis savu vietu dzīvē, un atklāju, ka man patīk nodarboties ar bērniem, audzināt viņus ar sporta palīdzību. Trenerim tagad ir labas sviras rokās - kurš pusaudzis nesapņo sasniegt tādus augstumus kā Biedriņš un pelnīt miljonus? Šīs sviras ir jāizmanto un jāmīca bērni kā māli, veidojot no viņiem personību. Tas kļuva par manu uzdevumu, manu misiju.»
Diennakts par īsu
1998. gadā Guntis kopā ar Vili Krištopanu izveidoja Krištopana basketbola privātskolu, kas 2003. gadā pārtapa par pašreizējo Bērnu un jauniešu basketbola skolu (BJBS) un Guntis kļuva par tās vadītāju. «Skolā tagad trenējas ap 2000 bērnu, strādā 80 treneru. Bērnu interese ir milzīga, nevaram visus apmierināt! Savu privāto dzīvokli Tērbatas ielā esmu izveidojis par skolas ofisu, bet bērni trenējas daudzu Rīgas skolu sporta zālēs,» stāsta Guntis un atklāti saka, ka skolas un Eiropas jaunatnes basketbola līgas vadīšana ir darbs, kas «paņem 25 stundas diennaktī».
Bet tas ir viņa vaļasprieks: «Paldies Dievam, man un sievai tika atdoti vecvecāku īpašumi, un es varētu nestrādāt, bet esmu laimīgs, ka mans hobijs sakrīt ar sabiedrības interesēm - bērnu un jauniešu pievēršanu sportam laikā, kad ģimenes dažādu apstākļu dēļ nevar saviem bērniem veltīt pietiekami daudz laika un arī skolas nespēj viņus savākt.»
Kā ar savu bērnu Guntis Šēnhofs lepojas ar pirms 15 gadiem nodibināto Eiropas jaunatnes basketbola līgu: «Kad strādāju Krištopana skolā, sapratu, ka vārīties savā sulā man ir par seklu. Eiropas līga ir mans Nokia. Analoga nav nevienā sporta veidā visā pasaulē. Līga darbojas 16 pasaules valstīs, 3000 bērnu un jauniešu spēlē visu sezonu, notiek regulāri mači un progress acīm redzams! Darbs BJBS cieši saistīts ar līgas vadīšanu.» Guntis brīdi klusē, tad saka: «Bez šī visa es dzīvot nevaru. Esmu atradis savu vietu dzīvē un kādreiz arī nomiršu sporta zālē.»
Pateicība sievai
Par miršanu pavisam noteikti vēl runāt par agru. To apstiprina arī Guntis pats: «Man labi gēni, nenoliedzu, ka par savu veselību un labo izskatu varu pateikties tam, ka visu laiku esmu kopā ar bērniem un jauniešiem. Tas mani mobilizē, palīdz dzīvot mūsdienu ritmā. Darba dēļ pat brīvdienās reti esmu mājās, un tur mani vienmēr gaida sieva. Jaunībā apkārt bija daudz skaistu meiteņu, bet es izdarīju pareizo izvēli, sapratu, ka labi dzīvošu tikai ar sportisti. Iveta toreiz jau spēlēja basketbolu junioru izlasē. Kopā esam jau 32 gadus. Viņa gan vairs nesporto, rūpējas par māju un ļoti daudz palīdz manā darbā. Dēls Artūrs arī spēlēja basketbolu, tagad iet manās pēdās, darbojas sporta menedžmentā.»
Guntis Šēnhofs uzsver, ka vīrietim jārūpējas par savu veselību, pēc 40 gadiem obligāti jāiet uz profilaktiskajām pārbaudēm: «Nesen divus draugus apglabājām, varēja vēl dzīvot, bet sevi neuzpasēja.» Ne bez lepnuma Guntis atzīst, ka Iveta ļoti rūpējas par viņu, un saka sakrālos vārdus: «Ja ne sieva, manis jau sen vairs nebūtu.»