Pārmetumi vispirms vēršami politiķu virzienā, jo drošības iestādes pakļaujas politiskajai uzraudzībai. Ja politiķi nedod precīzus uzdevumus, neklausās atskaites un nepiešķir atbilstoši finansējumu, tad tā ir politiķu atbildība.
Un tomēr - ir izskanējuši diezgan konkrēti pārmetumi Beļģijas dienestiem vismaz par vienu indivīdu, par kuru Turcija esot savlaicīgi brīdinājusi.
Nu, izmeklēšana parādīs. Ja izrādīsies, ka šie terora akti plānoti ilgākā laika periodā, ka iesaistīti vietējie cilvēki, tad, protams, kādam specdienestos «jādod aknās». Savukārt ar «viesstrādniekiem» tikt galā ir krietni grūtāk.
Kā vispār var cīnīties pret šāda veida terorismu? Nevar taču ikvienam radikālim uz 24 stundām diennaktī «piestiprināt» novērotājus.
Jā, tomēr cīnīties var, ja ir sistēma. Un šīs sistēmas sastāvdaļa, starp citu, ir arī tas, ka iedzīvotāji zina, kam ziņot, ja viņiem rodas aizdomas par kaut ko. Tas varbūt ir ekstravagants salīdzinājums, bet padomju laikā Latvijā bija iecirkņa pilnvarotie, kas strādāja ar cilvēkiem noteiktā teritorijā. Un, ja šāds pilnvarotais, vai saucam viņu citādi, ir profesionālis, tad viņš spēs novērtēt kādas aizdomīgas aktivitātes vai personas viņa teritorijā un vajadzības gadījumā ziņos tālāk dienestiem. Tas gan neattiecas uz sarunas tēmu, tomēr spilgts piemērs tam, ka mums ir problēmas darbā «ar masām», kā agrāk teica, ir tas, cik ilgi vilkās t. s. Imantas pedofila atrašana.
Tālāk - ja dienesti definē riska grupas, šajās grupās ir jābūt aģentūrai.
Tik specifiskās grupās kā reliģiskie radikāļi varbūt aģentūru grūti izveidot?
Bet var. Tāpat svarīga sastāvdaļa sistēmā ir starptautiskā sadarbība.
Tas viss izklausās loģiski, tomēr konkrētie Eiropas specdienesti kaut ko šajā loģikā ir palaiduši garām?
Toties Vācijas specdienesti strādā labi, tie vairākas reizes savlaicīgi novērsa iespējamos terora aktus. Un, ja nu kas, man arī patika, ka viņi noķēra amerikāņu spiegu pašu rindās, visu cieņu. Savukārt, ja runa ir par pārmetumiem par nepietiekamu specdienestu sadarbību, tad es tomēr dotu priekšroku nevis tādiem vispārīgiem pārmetumiem, bet konkrēti: kurš, kādā situācijā utt.
Parunāsim par pašu dienestiem. Publiskajā telpā dzirdam divas tēzes. Draudu līmenis ir zems. Tomēr dienestu «kapacitāte» ir jāpalielina. Ko nozīmē «kapacitāte», skaidrots netiek, kas varbūt arī saprotami, jo runa ir par specdienestiem.
Ir jāsaprot, ka pamatā viss balstīsies uz profesionālu aģentūras darbu. Turklāt jāņem vērā, ka aģentūra ir iespējamu likumpārkāpumu monitoringa sistēmas kā tādas pamatā. Respektīvi, ar terorismu saistīti signāli varbūt būs tikai daži procenti no visas informācijas. Toties «līdīs» laukā informācija par točkām, par visu nelikumīgo konkrētajā teritorijā.
Jūs minējāt, ka netiek skaidrots, kas ir šī uzlabojamā «kapacitāte»... Jāsaprot, ka politiķi tradicionāli aprobežojas ar saukļiem. Tomēr nekas netraucē sabiedrībai kopumā formulēt viedokli: labi, jums tiks papildu finansējums, bet tad mēs saprotam, ka jūs to izlietosiet konkrēti aģentūras darba uzlabošanai. Respektīvi, nevajag arī pārspīlēt slepenības nepieciešamību. Protams, dienesti nevar publiski atklāt konkrētas lietas, bet kopumā - padomājiet pats - cik ir publiski pieejamu grāmatu, rakstu par specdienestu darbību pasaulē? Nekādu dižu noslēpumu par metodēm kā tādām jau nav, jo nekas būtisks jau pēdējo simts gadu laikā arī nav mainījies.
Un kādā līmenī Latvijas specdienesti, jūsuprāt, šobrīd strādā ar aģentūru?
Es uzskatu, ka slikti. Ne velti pieminēju, ka aģentūra dod informāciju ne tikai par terorisma draudiem vai kaut kādiem radikāļiem. Paskaties - tās pašas točkas darbojās un turpina darboties.
Un kāpēc slikti? Paši dienesti pietiekami nenovērtē aģentūras nozīmi, vai arī trūkst naudas vervēšanai?
Gan, gan. Tu nevari prasīt no operatīvā darbinieka veiksmīgu darbu ar aģentūru, jo, atvainojiet, tas tomēr ir «maksas pasākums». Bet, protams, nedrīkst arī dot vienkārši naudu vervēšanai bez pienācīgas kontroles. Ir jābūt sistēmai. Kāpēc vācieši strādā veiksmīgi? Jo viņiem ir šī sistēma. Savukārt Latvijā mans pārmetums politiķiem ir, ka viņi neveido sistēmisku, ar personīgo atbildību stiprinātu attieksmi vispār - to skaitā dienestos.
Bet te man arī jāsaka kāda, iespējams, nepopulāra lieta. Tātad joprojām gaisā virmo tā «čekas maisu» atvēršanas ideja. Labi, bet tagad padomājiet: kurš gribēs šodien kļūt par aģentu nu jau Latvijas Republikas specdienestiem. Un ja nu atkal kaut kas mainās? Īsi sakot, pašreizējiem specdienestiem būtu krietni vienkāršāk vervēt jaunus aģentus, ja būtu skaidrs, ka netiek izpausti dati par aģentiem, kuri, jā, strādāja citā sistēmā.
Man bija tāda naiva doma, ka mūsdienu Latvijas specdiestiem nav pēctecības ar VDK...
Paklausieties, ir metodes, kādas specdienesti lieto visās, arī demokrātiskās valstīs! Šīm metodēm nav nekāda sakara ar «totalitāru iekārtu», «čeku» utt. Kad es vēl strādāju dienestos, Latvijā vizītē ieradās Romas pāvests. Un mums pirms tam bija informācija par kādu psihiski slimu cilvēku, kurš patiešām plānoja atentātu pret pāvestu. Es aizbraucu uz «Tvaika ielu» un lūdzu, lai viņi šo indivīdu paņem pie sevis uz vizītes laiku. Nē, tās esot VDK metodes utt. Labi. Sarunājām, ka viņu ārsts kopā ar mūsējiem aizbrauc pie tā cilvēka un novērtē situāciju. Aizbraucām, ārsts piekrita, ka cilvēks tiešām slims, un viņu turpināja ārstēt arī pēc pāvesta aizbraukšanas. Kādas VDK metodes?
Latvijas iekšlietu ministrs, komentējot virzienus, kādos jāstiprina Latvijas specdienesti, minējis - vismaz es tā sapratu - to, ka mums ir dažas augsta līmeņa specvienības, kas tiktu galā, piemēram, ar ķīlnieku atbrīvošanu konkrētā objektā, savukārt saprotamu iemeslu dēļ mūsu cilvēkiem nav iemaņu strādāt tādās situācijās kā sprādzieni grūti lokalizējamā teritorijā (vairākos objektos).
Man ir pretjautājums: cik bieži Latvijā ir situācijas, kad specvienības nepieciešamas vienlaicīgi vairākās vietās?
Tas, ka šobrīd nav, nenozīmē, ka nebūs.
Es jums kā profesionālis varu pateikt, ka ārkārtas situācijā tu vari kaut vai vērsties ar lūgumu Aizsardzības ministrijā, lai sūta palīgā viņu speciālo uzdevumu vienību. Jā, tur būtu problēmas ar tiesisko regulējumu, bet, ja tā ir ārkārtas situācija? Galu galā, var iekšlietu sistēmas specvienībai dot atbalstu «parasto» policistu veidā. Līdz ar to manā skatījumā teksti par papildu specvienībām ir populistiski paziņojumi. Neaizmirstiet, ka specvienību iesaiste jau ir cīņa ar sekām. Nevis cēloņiem. Ar cēloņiem palīdz strādāt jau pieminētā aģentūra. Problēma ir tā, ka amatpersonai ērtāk ir paziņot par vēl vienas specvienības izveidi, jo to vidējais pilsonis saprot. Savukārt to, kāda nozīme ir aģentūras darbam, iztēloties, saprast ir jau krietni grūtāk.