Par tā dēvēto Ribentropa - Molotova paktu (pēc tā noslēdzēju - Vācijas un PSRS ārlietu ministru Joahima fon Ribentropa un Vjačeslava Molotova vārdiem) ir rakstīts un runāts daudz, īpaši 1989. gadā, kad tā atcerei tika rīkota grandiozā _Baltijas ceļa_ akcija, kā arī pērn, kad paktam un arī _Baltijas ceļam_ bija apaļa gadskārta. Tieši tāpēc šķiet neparasti, ka ne visi vēsturnieki ir gatavi par šo tēmu runāt - divi Valsts prezidenta Vēstures komisijas locekļi vispirms piekrita intervijai, tad atteicās - viens bez paskaidrojuma, bet otram kāds esot ieteicis šogad par šo tēmu nerunāt, jo varot sanākt pārāk asi.
Nopietns kairinātājs
Neoficiāli izskan, ka Latvija, cerot uz Valsts prezidenta Valda Zatlera vizīti Maskavā, uz kādu laiku varētu pieklusināt jautājumu par Ribentropa - Molotova pakta seku izvērtējumu un Latvijas okupācijas atzīšanu. Prezidenta kanceleja gan noliedz, ka kādam vēsturniekam būtu ieteikts klusēt par minētajiem «grūtajiem jautājumiem,» to skaitā Latvijas okupāciju. «Latvija ir demokrātiska valsts un tajā tiek apsveikta diskusija un viedokļi par jebkuriem jautājumiem, un tāpēc nav un nevar būt nekādu uzstādījumu publiskajā telpā neizplatīt informāciju, kas varētu izraisīt Krievijas negatīvu reakciju,» norādīja Valsts prezidenta preses sekretāre Ilze Rassa. Darbs pie vizītes saskaņošanas notiek, konkrēti datumi vēl nav zināmi. Vizītes laikā Valdis Zatlers plānojis rosināt kopīgas Latvijas un Krievijas vēsturnieku komisijas izveidi, lai pētītu «vēstures grūtos jautājumus». Šādas komisijas sekmīga darba priekšnoteikums ir abu valstu arhīvu pieejamība. Taču nesen Krievijas Ārlietu ministrijas preses sekretārs Andrejs Ņesterenko visai strikti norādīja, ka Maskava negrasās dot papildu pielaidi Krievijas arhīviem, kas, pēc ārlietu ministra Aivja Roņa vārdiem, būtu liels solis uz to, ka Krievija atzītu Baltijas valstu okupāciju 1940. gadā. «Mums šis (okupācijas) jautājums ir slēgts, un mēs negatavojamies pie tā atgriezties. Jebkādas oficiālās Rīgas spekulācijas šajā jautājumā vienīgi var radīt nopietnu kairinātāju Krievijas un Latvijas attiecībās,» izteicās A. Ņesterenko.
Meklētu Munteru
Jautāts, ko Latvijas vēsturnieki varētu vēlēties atrast Krievijas arhīvos, Latvijas Universitātes profesors Aivars Stranga atzīst, ka viņu ļoti interesētu bijušā Latvijas ārlietu ministra Vilhelma Muntera dienasgrāmatas, kas nav atdotas Latvijai. «Viņš bija ļoti pedantisks cilvēks, precīzi pierakstīja pat, cikos ieradies ministrijā. Ir pieejamas dienasgrāmatas no 1932.-1934. gada, taču būtu interesanti uzzināt, ar kādiem Krievijas diplomātiem viņš tikās 1939. gadā, par ko runāja ar Kārli Ulmani, turklāt 1939. gadā viņš tikās arī ar Staļinu un Molotovu.» A. Stranga priecājas, ka joprojām iznāk arī citu valstu vēsturnieku pētījumi par 1939. gadu. Piemēram, Krievijas vēsturnieks Mihails Meļtjuhovs ar dokumentiem pierādījis, ka Otrā pasaules kara sākumā, 1939. gada septembrī, Krievijā pie Baltijas valstu robežām bija sapulcēti 437 235 karavīri un 3052 tanki. Tas ir ievērojami vairāk, nekā līdz šim apgalvots. A. Stranga uzsver - jau šobrīd pieejamie avoti neļauj nedz attaisnot pakta noslēgšanu, nedz noliegt Baltijas valstu okupācijas faktu. Iespējams, ka Krievijas arhīvos vēl varētu glabāties kādi materiāli, kas liecinātu par 1939. gada 23. augusta J. fon Ribentropa mutiskām sarunām ar V. Molotovu un J. Staļinu Maskavā, taču pamatā to atreferējumi ir zināmi un ir publicēti, norāda Latvijas Okupācijas muzeja pētnieks Uldis Neiburgs. Viņaprāt, īpaši daudz jauna arhīvos atrast arī var neizdoties.
Atšķiras traktējums
Joprojām lielas atšķirības starp Rietumu valstu un Krievijas vēsturniekiem ir notikumu vērtējumā, norāda vēsturnieki. 1989. gadā PSRS Tautas deputātu kongresa speciālā komisija nonāca pie slēdziena par Ribentropa - Molotova pakta pretlikumīgo raksturu, atzīstot PSRS-Vācijas 1939. gada neuzbrukšanas līguma slepeno protokolu par spēkā neesošu no tā parakstīšanas brīža. Savu nosodījumu paktam devis arī Eiropas Parlaments, 2008. gadā pieņemot deklarāciju, ko parakstīja 409 deputāti. Mūsdienu Krievijas oficiālā vēstures koncepcija paktu vairs nenosoda, bet pamato un pat attaisno kā savu teritoriālo un drošības interešu aizstāvēšanu. Paktu sauc par preventīvu līdzekli, lai attālinātu sagaidāmo Vācijas uzbrukumu PSRS. Krievijas vēsturnieki mēdz salīdzināt un vienādot Ribentropa - Molotova pakta noslēgšanu ar 1938. gada noslēgto Minhenes vienošanos, kad Lielbritānija un Francija piekrita Čehoslovākijas sadalīšanai. «Taču šeit ir liela starpība - ja Minhenes vienošanās mērķis bija nodrošināt mieru Eiropā, kaut arī uz vienai valstij - Čehoslovākijai piederošas teritorijas rēķina, tad Ribentropa - Molotova pakts skāra uzreiz sešu valstu - Somijas, Igaunijas, Latvijas, Lietuvas, Polijas, Rumānijas (Besarābijas) - pastāvēšanu un deva iespēju karam, respektīvi, Vācijas un PSRS agresijai, Eiropā,» uzskata U. Neiburgs.