Daļu tās ir izdevies fiksēt viņa copes dienasgrāmatās, taču tie, kas Juri pazina, šo rindu autoru ieskaitot, ar viņa aiziešanu ir zaudējuši ne tikai labestīgu copes biedru, uz kuru vienmēr varēja paļauties, bet arī stāstus, kuros pagātne ar nākotni savijās skaistā varavīksnes lokā pāri piemēslotajai šodienas straumei.
Toties, lasot šo grāmatu, lasītājs pats var daudz ko iztēloties. Piemēram, kāda bija satiksme pagājušā gadsimta 60. un 70. gados, kad pa Latvijas ceļiem brauca gaziki un uaziki, pienavedēji, aizripināja kāds moskvičs vai reta volga, vēlāk arī žiguļi. Lūk, tipisks to gadu forelista ceļš: četros naktī jāceļas, lai pagūtu uz pirmo tramvaju, kas aizved līdz dzelzceļa stacijai vai autoostai (saukt taksometru skaitījās greznība). Pēc pāris stundu brauciena ar vilcienu vai starppilsētu autobusu pārsēšanās vietējā maršruta autobusiņā, kas ar gliemeža ātrumu un jebkādas kondicionēšanas trūkumu (vārgāki bērni šajos smacīgajos autobusos parasti vēma) aizveda līdz mērķim - tuvākajai pieturai. Tad vēl kādi kilometri trīs līdz upei (tajos laikos meži un pļavas nebija mašīnu izbraukātas, toties gājēju taciņas gan bija iemītas gandrīz visur), un tad jau forelēšanas prieki var sākties. Vakarā tas pats ceļš pretējā virzienā, tikai ar zivīm vai vismaz labām garšas atmiņām - kā tagad mums par Juri. Tikai ceļš pie viņa jau bezgalīgi tāls.