Stūrītis trīs stāvos
«Kad biedrība bija nodibināta, viss sakārtots, daktere Trumpika aizņemtības dēļ meklēja citu valdes priekšsēdētāju. Es biju brīva meitene, varēju darboties. Tad sāku domāt - valdes priekšsēdētāja esmu, bet ko tad ar to godu vien? Vajadzētu jau kaut ko darīt,» atceras V. Stadgale. 90. gadu beigās pagasta padomes priekšsēdētājs bija Jānis Veits, projektu vadītāja - Sanita Uldriķe, un Rucava piedzīvoja pirmo projektu vilni. «Biedrībai vajadzētu stūrīti, kur palikt. Bijām noskatījuši vecā skolas internāta ēku, kas jāsaglābj. Par laimi, vienu stūrīti gan nevarēja dabūt.» Par to, kāpēc biedrībai nepieciešams trīsstāvu nams, brīnījušies pat karalienes Juliānas fonda pārstāvji, kuri braukuši skatīt un vērtēt, kādam projektam tad rucavnieki prasa naudu. Internāts bijis katastrofālā stāvoklī - jumts tecēja, elektrība tikai katrā trešajā istabā. «Prasīja, kāpēc vajag trīs stāvus. Teicu: nu labi, lai dod diviem stāviem to naudu. To trešo mēs paši pierausim klāt!» atceras Valda. Iedevuši 56 tūkstošus, kas tiem laikiem bijusi milzīga nauda. Tiešām - trešais stāvs arī sanācis. 2001. gada novembrī sāka likt jumtu, vasarā Saieta nams atklāts.
Telpas bija jāsāk piepildīt - ar biroja tehniku, zāles aprīkojumu, arī cilvēkiem nav tikai vajadzība pulcēties. Vajag pulcēties ar mērķi. Lai veidotu dzīvotspējīgu namu, lai kūsātu darbība, bija jāpiesaista projekti. Realizēti četri Baltijas - Amerikas partnerības projekti, Pasaules Bankas projekts mazajai uzņēmējdarbībai, četri angļu valodas kursi, noritējusi sadarbība ar citiem fondiem, Sieviešu tiesību institūtu. Izveidots arī ģimeņu atbalsta centrs Ķāķisķē, kur bērnībā Valda dzīvojusi ar vecākiem.
«Tā mēs, pensionāri, 10 gadus aktīvi darbojamies. Esam arī Sieviešu tiesību institūta projekta Senioru ceļš dalībnieki. Agrāk biju aktīva komjauniete, liela daļa to manu jauniešu, kas šeit bija aktīvi komjaunieši, tagad ir aktīvi seniori. Tiesa, citi palikuši tik veci, ka vairs neizkust, bet tad vietā nāk jauni.» Aicinot uz nodarbībām, afišā gan vienmēr tiek rakstīts - «interesentiem», nevis senioriem. Pēc vecuma nevienu nediskriminē un pasi te neprasa.
Darbošanās ir asinīs
V. Stadgale ir pārliecināta: katram cilvēkam ir ielikts šūpulī, vai nu viņš būs klusais zinātnieks, vai skaļais organizators. Viņai ticis darbs ar cilvēkiem. «Man visu mūžu gribējies būt nevis priekšgalā, bet ar cilvēkiem. Sāku iet skolā, tur arī mani pamanīja, izvirzīja aktīvam darbam. Biju skolēnu līdzpārvaldes vadītāja, klases vecākā. Ja organizēt cilvēkus ir gēnos, tas aiziet, tikai - ja citi to pamana,» uzskata aktīvā seniore.
Mamma bijusi ievērojama tā laika sportiste - Marija Dreijere, Vārpas vieglatlēte. Tēvs - svarcēlājs, kārtslēcējs. «Es arī biju kolosāla sportiste, vecāku pēdās gāju. Katru gadu Grobiņas skolā bija sporta svētki, man pirmā otrā vieta.» Kā aktīva komjauniete strādājusi arī rajona komitejā, taču tas darbs negājis pie sirds. Bet prom nelaiduši, līdz piedāvāta iespēja kļūt par Rucavas jaunā kultūras nama vadītāju. «Arī aktīvam cilvēkam ir kaut kas, uz ko viņš vairāk spējīgs. Es varu noorganizēt pasākumus, viktorīnas - tas man grūtības nesagādā. Bet būt par kultūras nama vadītāju - tas nav mans.»
Nu abas satikušās
Biedrība organizējusi dažādus pasākumus, arī nodarbību ciklu Dzīvo veselīgi - no Dunalkas brauca lektore Zigrīda Manteja ar ārstniecības tējām. Viņa savukārt bija jau iesaistījusies Sieviešu tiesību institūta aktivitātēs. «Reiz atbrauca Gita Štāla, pēc tam pievienojās arī Laila Balga. Vienkārši bija atbraukušas uz Rucavu. Pats interesantākais - man no šī Sieviešu tiesību institūta visu laiku tika sūtīta informācija: organizē pieaugušo izglītības, projektu rakstīšanas kursus. Es tikai dzēsu, vienreiz, otrreiz, trešoreiz. Dzēsu visu laiku. Atbraukusi Gita saka, ka viņa ir no tā institūta - smiekli bez asarām! Esam nu abas satikušās - viena, kas intensīvi aicinājusi, otra, kas visu laiku dzēsusi. Pietrūka personiskā momenta.»
Ar institūtu sadarbojušies lielā projektā No kūniņas līdz tauriņam. «Daudz nedomādami, piekritām, jo sapratām, ka tas būs darbs mājamatniekiem, ka cilvēki varēs mēģināt radīt blakus ienākumu avotu. Veiksmīgi izdevās! Bijām trīs dienu izstādē Rīgā, mūsu rucavnieku zeķes ceļoja uz Kanādu, Angliju, Vāciju.» Nebija vēl beidzies kūniņas projekts, kad tūlīt nāca Senioru ceļa projekts, kas beigsies jūnijā. Bet ir jau sākti divi nākamie - sadarbība ar Andalūziju Spānijā, iesaistoties Grundtvig programmā, un sadarbība ar Salacas upes baseina bibliotēkām.
Piecelties un iet
«Nekas nav tik grūti kā strādāt ar cilvēkiem - vai ir tas klikšķis, vai nav. Vai tam cilvēkam ir vēlme piecelties no sava ķebļa, nomazgāt muti, saķemmēt matus, iziet no mājas un atnākt, vai viņš labāk sēd un ierakstās čīkstētājos. Mums tādu pietiek gan valstī, gan novadā, lai gan ir arī ļoti aktīvi cilvēki.» Rucavā pērn rudenī izveidota sievu padome - cepuri nost!
Sava dzīvesskola, kas māca pareizi tautastērpu darināt, rucavnieciski pareizi runāt un dziedāt.
No Rīgas Rucavā atgriezušās Tapiņu meitas - Māra, kas ir sievu padomes vadītāja, Inga, Dace. «Ja katrs jaunietis atgrieztos Rucavā ar tādām idejām, mēs būtu paraugpagasts!»
Valda atzīmē, ka gribot negribot darbs ar senioriem lielākoties nozīmē darbu ar sievietēm. Sieviešu daudz, «varētu to namu pat apgāzt», taču pārstāvniecība nevalstiskajā sektorā zema.
Valda gribētu, lai ir vairāk tādu aktīvistu, veidotos arī citas biedrības, bet - nē, labāk, lai viņa pati darbojas.
«Projekts beidzas, uztaisām balli - par simbolisku cenu. Atnāk man 10 vai 15 aktīvisti. Ir tādi, kas atnāk vienmēr. Bet taisīt pasākumu 15 cilvēkiem.... Tu esi visu izdarījis, bet atnāk tik maz, lai gan varētu būt 50! Tad es savējiem saku: nu tā, meitenes, šis ir pēdējais, viss. Bet darbinieki smej: kur tu liksies? Pāries dusmas un atkal kaut ko izdomāšu. Tā arī ir. Nopurinās un skrien atkal!»