Nekas nerodas bez darba
Mārīte Zaiceva nākot no Krustpils pagasta. Kā stāsta, izaugusi meža vidū. «Mamma mūs, piecas meitas un brāli, audzināja stingri, radināja pie darba. Pati arī kolhozā smagi strādāja. Ja noteiktais daudzums ogu nebija salasīts, tad mājās nevarēja rādīties,» atceras Mārīte, tādēļ visas māsas esot izaugušas strādīgas, bet arī sirsnīgas.
Mārīte arī saviem bērniem mācot, ka bez darba nekas nerodas. «Mēs visi ļoti strādājam. Neviens no lielajiem bērniem atbraucis nesēž, rokas klēpī salicis. Vecākās meitas Jolantas sešpadsmitgadīgais dēls Roberts parasti vispirms jautā: omīt, ko varu palīdzēt?» Mārīte slavē visus savus bērnus un mazbērnus. Katrai meitai un arī dēlam Jānim ir jau divi bērni. Vedekla Arina arī esot ļoti saimnieciska un apsviedīga. Mazdēls Roberts audzējot arī trušus, muzicē, tāpat viņas pastarīši Jana un Alvis gan skaisti dzied, gan dejo.
Vecākā meita Jolanta studējusi maģistratūrā, Rēzeknē strādā par pedagogu. Viņas specialitāte esot bērni, kam novērojama atpalicība, bet viņa apgalvojot, ka iemācīt var visus bērnus, vajag tikai ļoti gribēt. Bet jaunākā Nadīna ir bērnu psihologs. Tagad meitu padoms reizēm noder, audzinot jaunākos. Viņus atradusi bērnu namā Saules bērns, kas gan tagad likvidēts. Jurim bijis jau 10 gadu, kad lūdzis, lai ņem uz mājām, būšot klausīgs. «Kā neņemsi, jāņem ir,» atceras Mārīte. Tagad viņam jau 22 gadi, bieži nākot ciemos.
«Mūsu tautas nelaime ir dzeršana. Vistrakāk, ka nezina mēru, tādēļ arī ir daudzi pamesti un nelaimīgi bērni. Ne vienmēr pie vainas nabadzība, vienkārši nodzer prātiņu,» ar rūgtumu secina M. Zaiceva. Viņu mājās šņabi nelietojot un neviens no bērniem nav ne dzērājs, ne narkomāns.
Mācījusies no jauna staigāt
Ne visi vīrieši var tikt līdzi Mārītes uzņēmībai un darbaspējām. Kad atbraukuši dzīvot uz Leimaņu pagastu, nopirkuši māju, kuru drīzāk varējis saukt par būdu, arī kūts bijusi sabrukusi, viss pašu spēkiem jāatjauno. Sākusi strādāt cūku fermā, audzinājusi meitas un vīra dēlus Arvīdu un Jāni, bet vīram slodze kļuvusi par lielu un viņš aizgājis. Nācās visu darīt vienai, laikam nodarīja sev pāri un darbos sabeidza mugurkaulu. Licies, ka nekad vairs nestaigās, ar diska trūci divus mēnešus nogulējusi Rīgā slimnīcā, bet pašas gribasspēks un mammas teiktais - tev jāstaigā! - licis saņemties. Tagad darbīgā sieviete atzīstas, ka bijusi ļoti nobijusies, kas būs.
Liktenis jeb jaunākā māsa, kā saka Mārīte, ieskapējusi Imantu Veirihu. Atsūtījusi palīgos, lai uzliek kūtij jumtu, esot labs celtnieks. Jāņos visu nakti dancinājis, citiem nav ļāvis uzlūgt, un tā dancinot joprojām.
Imants esot daudz lasījis, ar vecākajām meitām par visu ko pārsprieduši, kopā muzicējuši, tādēļ viņas reiz teikušas: mammu, to onkuli projām nedzen. Irēna pat rājusi, kā nav kauna guldināt šķūnī, jau auksts, vai istabas trūkst. Tagad Irēna par Imantu saka, ka viņš ir labākais tētis un draugs. Reizēm palīdzējis kopā darīt blēņas un, mammai nezinot, aizskriet uz balli. Tētis ļoti palīdz dēlu audzināšanā, iemācījis visus vīriešu darbus.
Lai māja nav tukša
Imants vēlējies savus bērnus, bet Mārītei bijis jau 40 gadu, tādēļ nolēmusi, ka var dabūt bērnu jau ar visiem zābakiem. Tā no bērnu nama paņēmuši Viktoriju, kurai tobrīd bijuši seši gadi, tagad jau pabeigusi 11. klasi. Esot klāt pirmā lielā mīlestība, meitene vienmēr bijusi ļoti neatkarīga, Mārīte vien lūdzot, lai tikai nepamet mācības, jo viņai labas sekmes, viss ātri padodoties.
Reiz abi ar Imantu sprieduši, ko tik lielā mājā vieni darīs, lielākie bērni izauguši, ņēmuši atkal. Alvītim bijuši trīs gadi, kad paņēmuši no Saules bērna, tad uzzinājusi, ka gadu jaunāka māsiņa atrodas Rīgā, Pļavnieku zīdaiņu namā, braukuši arī pēc māsas Janas. «Sākumā divgadīgā Janiņa nemācēja sarunāties, neprata veidot dialogu. Toties tagad gan piedalījusies daiļlasītāju konkursā Preiļos, gan dejo un abi ar brālīti labi dzied,» stāsta Mārīte un piebilst, ka Zasas vidusskolā esot lieliski pedagogi. Alvis atklāts bijis vienmēr, izstāsta visu, kā veicies skolā, ko darījuši. Šobrīd Jana jau otrajā, bet Alvis trešajā klasē.
Kad Diena viesojas mājīgajos Riekstiņos, Jana, Alvis, Irēnas bērni - deviņgadīgais Viktors un septiņgadīgā Elīna - aplipuši ap datoru, jo tikai nesen mājās ievilkts internets. Elīna jau apmācot omīti un reizēm aizrādot, cik reižu tad varot rādīt, kas jādara.
Mārīte visus vedina labāk doties laukā. Dārzā tik tiešām ir skaisti, viss vienos ziedos. «Man patīk ziedi, vai tās rozes, gladiolas, dālijas, asteres, samtenītes. Vienmēr puķes salīdzinu ar sievietēm, kad tās plaukst un uzzied, visas skaistas,» jūsmo dārzniece.
Pa lauku aizbrauc sarunātais kaimiņa kombains, saimniece priecājas, ka krustdēls Mārtiņš palīdzēs novākt graudus. Mārtiņš krustmāti raksturo kā sirsnīgu un jautru: «Jūtos šeit gaidīts, tādēļ bieži uz šejieni braucu. Vajag daudz apņēmības, lai uzturētu saimniecību, lopus, iekoptu dārzu, visi tā laukos negrib strādāt.»
«Viņa mīl visus - cilvēkus, puķes, dzīvniekus. Iemācījusi mums arī to, ka nedrīkst ļaut salauzt savu lepnumu, iekšējo pasauli. Smagi un reizēm nepatīkami strādājot Norvēģijā, vēlreiz sapratu, kas ir īstās vērtības,» atklāj meita Irēna, kas izskolojusies par veterinārārsti, un atzīstas, ka nemaz nav tik viegli būt kokam, kas neliecas.
Ilgus gadus, pirms likvidēts Bērzgales skolas internāts, kur Mārīte strādājusi par auklīti, arī tur visi bērni viņu ļoti gaidījuši, gribējuši apkampt un mīļot, jo acīmredzot sajutuši, ka Mārīte pati ir mīlestība.