Slinkums ir tikums
Saimnieks ir atklāts, runātīgs, ar skaļu balsi un humoru apveltīts diža auguma vīrs. Viņš smej: «Saimniecības nosaukumu Zaķīši pieskaņoju uzvārdam, un sanāca tāds kā joks - Zaķis no Zaķīšiem audzē trušus! Patiesībā šīs jau vismaz pāris gadsimtu ir manas dzimtas mājas Magonītes. Slinkums ir mans tikums, tas liek domāt, darīt, pilnveidot. No veciem dzelžiem taisu dažādas tehnikas, metinu, kaļu, nagloju un būvēju, konstruēju, štukoju, mājās viss darbojas uz slēdžiem un relejiem, bet dzīvnieki cauru gadu dzīvo brīvā dabā. Tāpēc varu teikt: esmu profesionāls slaists - protu jebkuru darbu padarīt par hobiju. Pie manis viss ir pa vienkāršo, nekas nav uzpucēts, viss atbilst reālajai dzīvei.»
Cik vien skats sniedzas, lopiņi te visapkārt. Pie mājas pieci suņi - četri kaukāzieši un viens vācu aitusuns. Trušu dārzs pārsegts ar tīklu pret pūcēm, taču bezdelīgas esot visdrošākā Zaķīšu «pretgaisa aizsardzība»: «Putni sargā savu un arī manu teritoriju, klūp virsū pat vanagveidīgajiem. Dumjās lapsas ir izķertas, bet gudrie kūmiņi zina, ka te ir nikns saimnieks un pieci traki suņi, tas nozīmē - jāturas pa gabalu.»
Zigmunds man iedod plastmasas glāzi ar graudiem, un ejam iekšā brīnumvalstībā. Truši nav muļķi, dzirdot grabam graudus glāzē, garauši trauc pie ienācējiem no visām dārza malām. Lieli un mazi, raibi, balti un melni, neviens nebaidās no cilvēka. Tās ir Zigmunda pārdomātas politikas sekas: «Esmu riebīgs saimnieks. Katram, kas pārkāpj manas saimniecības robežas, saku - te nedrīkst bļaut, skriet, ņemt dzīvniekus rokās, nedrīkst barot ne ar bulciņām, ne čipsiem, ne ar ko citu, kas ienests no ārpuses, jo tāds cienasts var nodarīt lielu ļaunumu dzīvniekiem. Viņus var cienāt tikai ar graudiem, kas te iegādāti. Skriet pa dārzu nedrīkst arī tāpēc, ka te ir pati alainākā vieta Latvijā, zem zemes ir trušu ejas un alas, un cilvēka rikšošana pa virszemi dzīvniekiem alās ir tas pats, kas cilvēkam stāvēšana zem tilta, kuram pāri iet smagsvara preču vilciens.»
Firmas zīme
Zigmunda Zaķa ideja ir vienkārša un skaista kā pati apkārtnes skaistā, civilizācijas un ķimizācijas neskartā daba - pakalni un lejas. Apmeklētāji, it īpaši bērni, kuriem laukos nav omītes un opīša ar savu saimniecību, kuri nevar atšķirt kazu no aitas un domā, ka pienu ražo piena fabrikā, te satiek, bužina, apmīļo un cienā brīvībā dzīvojošos ļipaiņus. Truši ir Zaķīšu firmas zīme. Nu un viss pārējais - tītari, zosis ar veselu zoslēnu baru, muskuspīles, kazas ar kazlēniem, Romanovu aitas, diža auguma nutrijas, kuras Zigmunds sauca par Černobiļas žurkām. Ganībās, kas divu hektāru platībā visapkārt, lopi ganās cauru gadu - govis ar teliņiem un buļļu papi, dūšīgas cūkas, miesās apjomīgs ruksis, vārdā Džumandži. Zigmunds aizraujoši klāsta: «Visi vazājas apkārt. Man ir daudz mežu, un es tos nezāģēju. Tītars man uz mežu nāk līdzi. Cūka sagrēko ar mežakuili, un piedzimst strīpaini sivēniņi. Draugi vārdadienā uzdāvināja auniņu, nosaucām par Šonu - kā multenītes varoni. Ja pļavā dumja lapsa grib nofenderēt kazlēnu, viss bars metas zaglei virsū, spēj tik mukt! Te valda sava hierarhija - es esmu galvenais, pēc tam ir suņi. Katrā barā ir savs barvedis, ja ierodas zirgs, viņš ieņem augsto posteni, ja viņa nav, vietu ieņem Džumandži. Kad lopus vajag sasaukt, es nobļaujos vai aizsūtu viņiem pakaļ sunīšus.»
Uz jautājumu, cik zvēruļu un putnu mīt Zaķīšos, Zigmunds ar atbildi nekavējas: «Zinu precīzi - daudz.» Bilstu - tad jau nemanīsiet, ja kādu no trušu mazuļiem ielikšu somā un aizvedīšu uz Rīgu. Zigmunds smej: «Nekas nesanāks, šis bļaus un spirināsies tā, ka būsiet laimīga, tikusi vaļā no mantas.»
Saimnieks uzskatāmi demonstrē «tiešo pieslēgumu pie piena fabrikas» - kaza laidusi pasaulē kazlēnu, un tas priecīgs mielojas no mātes pupa. Tādu, ar dzīvi apmierinātu, paņemu radību rokās - ai, kā smaržo pēc silta piena!
Var arī bez civilizācijas
Zigmunds pilnīgā eiforijā: «Man patīk šie kalni un lejas, kuros reizēm pat traktors gāžas riņķī. Ar graudu audzēšanu te nevar ieskrieties, tāpēc ir lopiņi. Tas ir ļoti ietilpīgs vaļasprieks. Zaķīšos ir pieci gadalaiki - ziema, vasara, pavasaris, rudens un vēl siena laiks, kam pakārtota visa apkārtējā pasaule, un tad mani, lūdzu, «nebarot un nekaitināt» - ja sienu nesavākšu, nekā te nebūs. Ziemā ar karoti te nevienu nebaroju. Siens ruļļos saveidots, garšo liellopiem, trušiem. Ļipaiņi kalnā sakrautajā siena ruļļu kaudzē cauru gadu dzīvo kā daudzdzīvokļu mājā - visi «stāvi» līdz pat augšai pilni. Ziemā viņiem tur gan barība, gan siltums, gan drošība. Garauši ēd, guļ, vairojas, izaug mazie trusulēni. Vēl man ir «mazdārziņš», kur aug viss, sākot ar koku stādiem un kartupeļiem un beidzot ar sīpoliem, dažādām garšvielām un tējām.
Es mīlu ceļot arī uz tālām vietām, bet varu arī iztikt bez civilizētās pasaules. Ir bijis, ka no Ziemassvētkiem līdz Lieldienām neesmu bijis ārpasaulē, speciāli pat ceļu nešķūrēju. Pagrabs pilns, saldētava pilna, pats cepu maizi omes maizes krāsnī, viss ir. Un galvenais - tā vientuļās salas sajūta! Viss apsnidzis, miers, klusums, tikai zvēri apkārt staigā. Tad ir laiks daudz ko izdomāt, tad rodas vislabākās idejas. Citi brauc meditēt uz Himalajiem, bet man te pašam savi Himalaji.
Tuvākā un tālākā apkārtnē ir daudz apskates vērtu objektu - Rakši, Salmiņi, Briežu dārzs un citi. Taču šajā nozarē konkurentu nav, vismaz pagaidām, tāpēc es reklamēju viņus savā mājaslapā, viņi stāsta arī par mani, un cilvēkiem ir labi.»