Tajā pašā laikā nedz Latvijas ceļš (LC), nedz Tautas partija savus apātijas periodus (kas abām noslēdzās ar politiskā projekta slēgšanu) neizdzīvoja tik, teiksim tā, savdabīgi, kā to dara Vienotība.
Par dažādām interešu grupām runāja arī LC gadījumā, tomēr to atšķirīgums neizvērsās tik vērienīgā «pilsoņu karā».
Šie iekšējie konflikti lielā mērā publiskajā telpā tiek reducēti uz personālijām Vienotībā, tomēr, iespējams, tie saistīti ar konceptuāli dziļāku problēmu, ar ko Vienotība saskārusies un vismaz pagaidām nespēj atrisināt.
Proti, var no rīta līdz vakaram runāt par postmodernismu, ideoloģiju «nāvi» utt., tomēr izrādās, ka politiskai partijai nepietiek ar mēģinājumu sevi aprakstīt kā «centru», ka partijas rīcībspēja zūd, ja tā situatīvi mēģina lietot dažādus ideoloģiskus uzstādījumus (te nosacīti liberālus, te nosacīti konservatīvus) - gan pašas partijas darba organizēšanā, gan partijas īstenotajās ministrijās u. c. varas atzaros. Mēģinot būt «jumts», paļaujoties, ka «jumts» - vara, ir pietiekams arguments biedru saturēšanai kopā, partijas tematiskais kodols vairs nav politika, ideoloģija, bet gan personālijas, tas, cik kura personālija ir tuvu «jumtam». Un tad cīņa vairs nav par idejām, bet starp personālijām.
Rupji sakot, tematiskā kodola pazušanas gadījumā savstarpēja apkarošanās Vienotībā notiktu arī tad, ja nebūtu tādas konkrēti Āboltiņas vai Viņķeles.
Līdz ar to jautājums ir nevis par to, kurš indivīds Vienotībā «pārlauzīs» citus, bet vai partija atradīs savu politiku kā saturu un iemeslu pastāvēšanai.