Vēl iepriekšējā gada nogalē atskrēja ziņa, ka uzņēmums Mikrotīkls ziedojis apaļu miljonu Bērnu slimnīcas fondam. Nebūtu, ko piebilst, un neizdosies būt oriģinālam - labs darbs. Lai devējam atdodas, lai fondam strādājas, lai pacientiem iet labumā.
Konsultācijas vērta ir parādība, kas rezonēja tūlīt pēc saņemtās ziņas visur, kur bija iespējams paust anonīmu vai identificējamu viedokli. Moralizētāju rentgena acs atmaskojoši pievērsās kašķīgākai prātulai - citiem bagātajiem arī jāziedo. Tie, mērkaķi tādi, neprotas! Protams, ka vispirms «uz urrrā» aizgāja ierastā trijotne - Lembergs, Šķēle, Šlesers - un tālāk pēc garšas - Kargins, Godmanis, Āboltiņa, Ušakovs, liberāļi, nacionāļi, žīdi, krievi un citi slikteņi, kas nu kuram briesmīgāki. Kāpēc neziedo?!?! Šķindēja komisāriski paģērošs refrēns. Nervoza pirkstu bungošana pa mākslīgās ādas revolvermaksti.
Kāpēc neziedo tie, kam «pienāktos»? Godīgi sakot, mani tas ne pārāk interesē. Būtu priecīgs, ka minētie maksātu visus pienākošos nodokļus un puslīdz normāli paveiktu katrs sev uzticēto darbu. Piemēram, premjera meklētāji Vienotībā varētu neziedot vismaz līdz Latvijas simtgadei, ka tik politisko mājas darbu izdarītu. Bet, ja kliedzieni pēc taisnības skan, - paanalizēsim.
Pirmkārt - ne Bundžu Jānis, ne uztrauktie ziedojumu pieprasītāji (vismaz 99%) NEZINA, vai minētie ir ziedojuši vai nav.
Ziedošana ir brīvprātīga un anonīma padarīšana. Anonimitātē slēpjas pati būtība. Jebkura cita veida ziedojums jau ir gaumīgs reputācijas pirkums. Protams, juridiskas personas ziedojums nevar būt ideāli anonīms. To uzskaita un grāmato, par to uzzina komercbankas, Valsts ieņēmumu dienests. Būtu arī savādi, ja Bērnu slimnīcas fondā no rīta uz trepītēm atrastos veca kurpju kaste ar miljonu skaidrā naudā. Par tādām vispirms pat jāziņo specdienestiem. Tomēr tas neizslēdz ziedošanas fundamentālo pamatu. Tas ir anonīms notikums, un, ja nekādi nav iespējams identitāti slēpt pilnībā, tad lai tā paliek tieši tajā līmenī, kā prasa normatīvie akti. Re, ka loteriju naudas saņēmējiem izdodas palikt skapī gluži labi. Ja vēlas. Savukārt, kas attiecas uz privātajiem līdzekļiem, tur palikt neredzamam ziedojot ir vienkāršāk.
Otrkārt - ziedošana ir brīvprātīga. Nu būs traki, jo citēsim kriksīti no Svētajiem rakstiem - neko precīzāku, piedodiet, neatradām. Tātad par ziedošanu - «Ikviens lai dara, ko sirdī apņēmies, nevis smagu sirdi un piespiests (Otrā vēstule korintiešiem)». Ja kāds tagad ņemtu čeku grāmatiņu, izrakstītu un teiktu (ticamāk, domās) - tak aizrijieties ar savu ziedojumu, b…!, tad tā ir pilnīgi aplama un stulba rīcība. Jādomā gan, ka šādas psihozes bieži nenovēro.
Visbeidzot - ja tiešām kāds no minētajiem vai citiem nejaucēniem nekad neko dzīvē nav ziedojis? Atkal - mēs to nezinām. Tomēr konsultantu, rituālā izpratnē neticīgu cilvēku, nepamet pārliecība, ka viens visu redz un atceras. Piedodiet, divi. Viens augšā, otrs apakšā. Ja kāds nekad, nevienam, necik… nu ko, man viņa mazliet žēl.
PAREIZAIS VIEDOKLIS. Labākā profilakse, lai atbrīvotos no nervozēšanas par to, kāpēc citi neziedo, ir pašam noziedot. Ar prieku un bez manifestēšanās.
Nu un tu, gudriniek - konsultant? Pats arī ko esi ziedojis?
Atkal - tā ir Bundžu Jāņa privāta lieta… starp citu, atbildi var izlasīt šajā komentārā.