Gunita Berķe
Esmu pārliecināta, ka tā ir liela problēma. Nereti pie dziedniekiem vēršas, jo cilvēki savā izmisumā nevar iedomāties, kur citur doties. Problēma ir arī tā, ka ārstniecības procesā trūkst psiholoģiskās palīdzības vai tā nav izteikta. Ja nav psihosociālā atbalsta, cilvēks palīdzību meklē kaut kur citur, arī pie dziednieka. Mēģina pieķerties pie jebkura cerību stariņa. Diemžēl nereti dziednieki pacientiem dod cerīgus solījumus par pilnīgu izveseļošanos, ka viņi tiks galā bez tradicionālās - «smagās» - medicīnas, kas ir ļoti bīstami. Pacientiem pilnīgi noteikti arī trūkst informācijas par savu diagnozi.
Jānis Eglītis
Rīgas Austrumu slimnīcas onkoloģijas galvenais speciālists
Mēs savā darbā ar to saskaramies. Grūti pateikt, cik liels procents pacientu iet pie dziedniekiem, bet ir kāda daļa. Mēs, ārsti, paļaujamies uz pasaulē atzītiem, ar pierādījumiem pamatotiem ārstniecības veidiem, tos arī iesakām. Diemžēl arvien vairāk nāk ielaisti pacienti. (..) Taču, ja ar laicīgo medicīnu nekādi vairs nevar pacientam palīdzēt - viss ir izmēģināts -, mēs nevaram atrunāt pacientu [no tautas medicīnas], sakot - tas ir viss, neko nedariet. Cilvēkam ir jāatstāj cerība, nevar atņemt pēdējo. Ticība arī mobilizē cīņai ar audzēju.
Fragments no Kristapa Kosīša bloga apollo.lv un mammam.lv
K. Kosītis to sauc par tulkojumu no Deivida Aika grāmatas Human race get off your knees: «Vēža industrija ir krāpšana. Nekas vairāk kā liela naudas taisīšanas un cilvēku bendēšanas mašīna. Piemēram, mamogrammas (rentgenstarojums, pārbaudot krūts vēža iespējamību) sievietēm vairāk izraisa vēzi, nekā to atklāj, un tajā pašā laikā «industrija,» Lielā Farmācija un citas vēža «labdarības iestādes» un «atbalsta grupas» mudina sievietes tās veikt arvien biežāk (starp citu, palūkojieties uz reklāmām tepat Latvijā…). Pretīgi.»