Franču revolūcijas elki kapā apgrieztos otrādi, redzot, ar kādu dziļu izsalkumu XXI gadsimta demokrātiskā pasaule pieplok pie televizoru ekrāniem, vērojot Anglijas karaliskā pāra kāzas. Tās ir ilgas. Ne tikai cilvēciskas ilgas pēc ģimenes, mīlestības un laimes. Tās ir ilgas pēc citādas valsts. Varbūt līdzīgākas ģimenei. Varbūt tēvišķākas, mātišķākas, tuvākas tautai. Monarhijas triumfa brīdis demokrātiskās pasaules cilvēka dvēselē. Neiespējamas īstenības mirklis.
Vienkāršās tautas pārstāve kļuvusi par nākotnes britu karaļa laulāto. Tas simbolizē XXI gadsimta pasaules garu, kas katram atļauj izvirzīties sociāli, ekonomiski un politiski. Citu garu simbolizē viesu saraksts, kurā ir nedemokrātisku, pusdiktatorisku valstu pārstāvji, protams, karalisko ģimeņu pārstāvji, bet nav Baraka un Mišelas Obamas. Tā ir zināmu britu elites vērtību demonstrācija. Vērtību, kas ir ilgākas nekā demokrātija. Demonstrācija britu tautai, kas grib saglabāt savu patību. Vīd ambīcija atgriezt britu centrālo lomu anglosakšu pasaulē. Kamēr amerikānisms paliek aizvien latinizētāks, globālāks. Ar katru gadu desmitu vairāk un vairāk zaudē anglisko elementu sevī. Protams, tas ir britu notikums. Jābūt britam, lai tajā piedalītos.
Pārējā pasaule piedalās šovā, kurā karaļi, popzvaigznes un futbolisti ir viens un tas pats. Mūsdienu mitoloģiskie dievi elektronisko mediju vidē. Varoņi, kuru dzīvi var aizņemties savējo vietā.