Tātad tas attiecas arī uz tādu kartupeļu mazlietotāju kā mani un pavisam nelietotāju kā Kristīnes Albertiņš, kurš vēl pārtiek no mammas vien. Lai gan pamatā kartupeļi ir fons gaļai vai zivīm, ēdējiem tie ir mīļi arī, tā teikt, patstāvīgi. Tos pašus fona kartupeļus vienus pašus var ēst, piemēram, vārītus jauniņus. Fritēti kartupeļi reizi nedēļā manu Beļģijas brālēnu un māsīcu pusaudžiem bērniem ir bijusi vienīgā prasība attiecībā uz ēdienkarti Latvijas brīvdienās - un tad tika braukts desmitiem kilometru, lai sasniegtu ēstuvi, kurā tie dabūjami. Kartupeļu čipsi var būt apmierinošs paēdiens alus mīļotājam. Taču, protams, kartupeļus var izmantot arī izsmalcinātāk. Pieņemu, ka vismaz kādās mājās ēdienu dažādošanai vēl arvien izmanto Ainas Kļaviņas palīdzīgo grāmatu 444 kartupeļu ēdieni, jo citādi nemaz nav iespējams tos milzīgos gada kopējos kilogramus noēst, pat ņemot vērā, ka daļa kartupeļu svara paliek mizās.
Viens no tiem kartupeļu ēdieniem, no kura nespēju atteikties, ir kartupeļu pankūkas. Pankūkas no zaļiem rīvētiem kartupeļiem, ne no vārītiem mīcītiem. Īstās pankūkas vēl iedalās uz smalkās vai rupjās rīves rīvētu kartupeļu pankūkās, ar olu vai bez tās, ar vai bez miltiem ceptās. Šādas pankūkas ēd visā Baltijā un Ziemeļvalstīs, Baltkrievijā, Krievijā, Ukrainā, Polijā, Slovākijā, Čehijā - parasti ar skābu krējumu vai brūkleņu zapti. Vācijā - ar ābolu mērci. Īrijā - ar kausētu sviestu. Austrumeiropas ebreju bulbelatkes dabūjamas arī Ziemeļamerikā, lai gan ne vienmēr - Izraēlā. Tieši ebreju virtuvei raksturīga fritēšana jeb cepšana lielā eļļas daudzumā, un tieši ebreju gaismas svētku Hanukas latke tiek uzskatīta par daudzo Eiropas kartupeļu pankūku ciltsmāti. Te gan jāatzīmē, ka šur un tur vienlaikus radīti līdzīgi neatkarīgi ēdieni - kā Austrijas biezie restiji pa visu pannu vai Latgales kuģelis veidnē un Īrijas bokstiji pa visu plāti un cepeškrāsnī. Variāciju skaits ir neizsmeļams, jebkurš kārumnieks var attīstīt savu recepti.
Problēma ar rīvēšanu atrisināta lielveikalu smalki sarīvēto kartupeļu piedāvājumā, ar rupjo rīvi jācīnās pašiem. Problēmu nevarētu radīt arī tas, ka visgaršīgākās pankūkas ir tieši no pannas, apceptas zeltaini brūnas. Protams, tad ēdēji ieviešas virtuvē, bet tā jau arī ir vismājīgākā vieta katrā namā. Tad katram var izcept pa vienai milzenei - lai tik cīnās, katrā malā uzlikdams kādu atšķirīgu papildinājumu. Ja piedāvā sēņu vai citu karstu vai aukstu mērci, var sacept pankūkas laikus un paglabāt siltumā. Var arī sacept mazas, spurainas kūciņas no rupji ēvelētiem kartupeļiem, apsusināt tās uz virtuves papīra un nogarnēt ar lauku krējumu un mazsālītu siļķi vai siļķes ikriem, vai sakrāsotajiem zaķzivs ikriem, vai rožainām kūpināta laša rozītēm, vai laša ikriem, vai savārītām brūklenēm... Ai, ar vienalga ko nogarnēt, to pievilcīgo garšu viduslaiku eiropietim tik un tā neizstāstīsi.