Runa nav tikai par mītni, par ēdienu bļodā, par brūču dakterēšanu. Simona un viņas dzīvesbiedrs Vilnis desmit gados patversmē radījuši tādu visaptverošu dzīvnieku mīlestības un gādības auru, ka te atspirgst pat tādi, par kuriem vetdakteri saka - izdarīju, ko varēju, bet cerību tikpat kā nav, pat tādi, kuri atvesti kā dzīvi skeletiņi, pat tādi, kuri slīkuši, saluši, noplaucēti, sisti, arī nelaimīši ar lauztiem kauliem un izdurtām acīm. Nemaz nerunājot par tiem veselajiem, skaistajiem, mīļajiem dzīvniekiem, kuri īpašniekiem kļuvuši lieki un ar vieglu sirdi izmesti uz ielas, piesieti mežā pie koka un visādi citādi bendēti! To Grunduļu ģimene pieredz vai ik dienu, taču visi «bezcerīgie» atgriezti dzīvē un viņiem sameklētas labas mājas! Jau vairākus gadus redakcijā saņemam vēstules ar lūgumu piešķirt Simonai Grundulei titulu Latvijas lepnums - par pašaizliedzīgu bezizejā nokļuvušu dzīvnieku glābšanu.
Lauva dod buču
Simona un Vilnis saprot dzīvnieku valodu. Vai gan citādi četrkājainie viņus sagaidītu, lecot līdz griestiem un spridzīgi astes kūļājot vai ar mīlīgu mjau!, ar pieglaušanos un acīs skatīšanos? Simona teic - daži sākumā rēc kā lauvas, bet vēlāk ēd no rokas un dod bučas. Viņa iepazīstina - tur labais čomaks, kas atvests metās virsū ar mežazvēra degošo skatienu, tur mīlīga kucēnu mammīte, kas dzemdēja patversmē, tur vietējais bomzītis - tagad uzvedas kā labi audzināts puika, tur baigais žiperis Tofiks, tur brīvdomātāja Rasa un jaukā kučele Kenija, tur bruņurupucis, kāmītis un seskucis. Katram savs dzīvesstāsts. Viņi nākuši gan no tuvējiem pagastiem, gan no tālienes, pat no pārpildītajām lielajām Rīgas patversmēm atvesti. Tukuma patversmes glābējtelefons strādā visu diennakti. Vilnis smejot saka, ka patversmes darba laiks ir divdesmit četras stundas nedēļā reiz septiņi.
Pēc štatiem Vilnis ir patversmes direktors. Šajā gadījuma tas nozīmē - strādnieks, pavārs, sagādnieks, celtnieks, šoferis, vārdu sakot, vīrietis ar zelta rokām un labu sirdi. Par sevi Simona saka: «Esmu palīgstrādniece, administratore un, kā smejos, sabiedrisko attiecību speciāliste, bet mēs nedalām darbus - bez Viļņa un savu bērnu atbalsta es nevarētu izdarīt neko. Jaunībā cerēju kļūt par pianisti, tagad pa dienu strādāju Tukuma slimnīcas bērnu nodaļā par saimniecības māsu, bet Vilnis tikmēr patversmē sanes no akas ap desmit spaiņiem ūdens, divos milzīgos katlos uz plīts vāra putru, remontē voljērus, gādā sienu un malku, brauc pēc atrastajiem un uz ceļiem notriektajiem dzīvniekiem un, protams, svēts pienākums - ik dienu katru bārenīti samīļo vai pasaka laipnus vārdus.» Simonai visgrūtāk runāt par naudu. Laimīgs tas mēnesis, kad var segt izdevumus un nepaliek parādi. Ikdiena ir nemitīga kalkulēšana. Simona ir atklāta: «Paldies Tukuma pašvaldībai, kas palīdz, cik var, un strikti neuzstāj, ka pēc 14 dienām dzīvnieks ir jāiemidzina, ja viņam nav atrastas jaunas mājas. Mums ir daudz draugu un atbalstītāju visā Latvijā. Taču tik lielas saimes uzturēšana prasa saimniekot ar prātu. Meklēju lētāku gaļu un kaulus, un sanāk lieliskas putras. Veikalos uzpasēju atlaižu akcijas, iegādājos produktus «pērc divus, trešais par brīvu». Suņi un kaķi pateicīgi par cilvēku saziedoto sauso barību un konserviem. Visvairāk naudas aiziet dzīvnieku ārstēšanai - kuram audzējs, kuram dziļas brūces, ekzēmas, apdegumi, smagas traumas. Nopietnākos gadījumos vieni jāved pie kaulu daktera Ģirta Drapčes Rīgā, citi pie speciālistiem Jelgavā. Ar nelielām terapeitiskām kaitēm tiek galā Tukuma veterinārārsti.»
Bez Birkin somiņas
Simonai un Vilnim ir pavisam reāli sapņi, piemēram, līdz sniegam uzlikt vecajiem voljēriem jaunus jumtu pārklājumus. Patversmē priecājas par katru saziedoto dēli, brusu, skārda loksni un šīfera gabalu. Jau gadu patversmei ir ziedojumu tālrunis, ir labi cilvēki un organizācijas, bet šie līdzekļi ir no reizes uz reizi, ar tiem nevar rēķināties kā ar stabilu ienākumu avotu. Patversmē naudu neviens nepelna, te katra diena var nest daudz sirdssāpju un rūpju. Simona un Vilnis dzīvnieku labā atteikušies no daudz kā, kas cilvēkiem ir tik ierasts. Teātris un kino nav apmeklēts sen, «patversme ir mūsu teātris, te viss ir īsts un patiess», apģērbu viņi pērk humpalās, smaržu pudelītes vietā Simona pavisam noteikti iegādāsies dzīvnieku barības maisu, bet ar dēla Kristapa uzcelto jauno voljēru viņa lepojas vairāk nekā moderna sieviete ar Birkin somiņu. Simona teic: «No dzīvniekiem saņemtā mīlestība ir daudz vērtīgāka par atpūtu siltās zemē un zelta rotaslietām.»
Simona un Vilnis priecājas par saviem bērniem. Vecāku dzīve ir kalpojusi par jaudīgu profesionālo orientieri - Kristaps (29), Kristīne (27) un Kitija (24), viņu otrās pusītes un draugi palīdz visos darbos. Simona pārliecināta - bērni dzīvē nepazudīs, jo prot visu un viņiem ir laba sirds. Vilnis un Simona cer, ka nākamvasar te steberēs arī abi mazdēli Valters un Robis. Simona smej - augšot tikpat dūšīgi kā viņu bērni, slimo sterilā vidē izlolotie. Klavieres Simona nespēlē jau sen, toties iemācījusies fotografēt. Dusmas un izmisums viņai liek patversmes mājaslapai skaudri rakstīt par cilvēkiem, kuru vainas dēļ šeit nonākusi lielākā daļa suņu un kaķu: «Patversmes pārvēršas par bezatbildīgu saimnieku izmesto dzīvnieku novietni, bet tajās būtu jādzīvo tikai dzīvniekiem, kuru saimnieki miruši vai ar tiem notikusi liela nelaime.» Simona necīnās, bet dzīvo ar perspektīvu, glābjot dzīvniekus no ciešanām, ko sagādājis cilvēks. Viņa cer mainīt vienaldzīgo attieksmi, raisīt cilvēkos godbijību pret jebkuru dzīvību. Pagaidām gan viņa nevar iedomāties, ka patversmē būtu kaut viens brīvs voljērs. Taču tic, ka tādu laiku sagaidīs. Viņa ir bagāta ar mīlestību un devību, kas ir vairāk vērtas nekā visa pasaules nauda.