-11. septembris), tā tiks rādīta vēl. Pakalniņa Venēcijā atgriežas (pēc spēlfilmas _Pitons_, 2003) gadā, kad festivāla organizētāji ir piestrādājuši pie otras būtiskākās Venēcijas festivāla programmas (līdzās pamatkonkursam) sadaļas _Orizzonti/Horizonti_ koncepcijas atjaunošanas. Šajā programmā ir iekļauta arī filma _Pa Rubika ceļu._
Horizontu programma Venēcijā tika radīta 2004. gadā pēc citu lielo festivālu Kannu un Berlīnes parauga - tiem katram ir sava «nepieradinātāka», ekstremālāka, radošiem izaicinājumiem atvērtāka filmu programma. Jau krietnu brīdi pirms šā gada Venēcijas festivāla tā radošais direktors šveicietis Marko Millers informēja par īpašu akcentu un jauninājumiem programmā Horizonti - atvērtību daudziem un dažādiem eksperimentiem, formātiem, žanriem, filmu garumu, arī filmām, kas izmanto digitālos nesējus. Jaunā Horizontu sekcija apvieno gan kādreizējo īsmetrāžas filmu skati, gan īpašo notikumu skati, tā vairs nešķiro filmas pēc hronometrāžas un kļūst par radošo laboratoriju, jēdzieniski tuvojoties kino un vizuālo mākslu robežas saplūdināšanai. Programmā Horizonti rādītās filmas pretendē uz četrām balvām.
Vai radikāls eksperiments?
Lailas Pakalniņas Pa Rubika ceļu, iespējams, nebūs ne izteiksmē radikālākā, ne eksperimentālākā no šīs programmas filmām - režisore savu kino valodu (gari kadri, uzticība retinātam laika plūdumam un tā fiksācijai, izvairīšanās no klasiski organizētas narācijas) nekad nav izmantojusi plika eksperimenta vārdā. Arī Pakalniņas Pa Rubika ceļu, kas izmanto visus pieminētos izteiksmes līdzekļus, ir skaidra, uzskatāma, atšifrējama metafora. Pa Rubika ceļu fiksētas norises uz velosipēdistu celiņa, kas savieno Rīgu un Jūrmalu, - šķiet, pirmais veloceliņš, kas Latvijā tika uzbūvēts 80. gados un jau tad tautā iegājās ar komunistiskās partijas aktīvista un Rīgas saimnieka Alfrēda Rubika vārdu. Pats Rubiks Pakalniņas filmā ir vien pastarpināti: filmas sākuma titri informē, ka Rubiks 90. gadu sākumā atbalstīja vardarbīgu Latvijas neatkarības centienu apkarošanu, filmas beigu titri divās rindiņās ziņo, ka šis pats Rubiks 2008. gadā kā neatkarīgās Latvijas pārstāvis ievēlēts Eiropas Parlamentā. Abus titrus saista šķietami nejaušu norišu fiksācija uz velosipēdistu celiņa - te brauc jaunākajām sporta modes tendencēm atbilstoši ekipētie, ārdās tīņi, klunkurē zīdaiņi un vecīši. Te iestūrē pat pa mašīnai, kaut kur - nesaprotami un nepaskaidroti - tiek pārnēsātas burkas ar ūdeni, paralēli celiņam aizdimdina vilciens, skaisti zilajās mākonīšu sacakotajās debesīs regulāri aizlido kāda lidmašīna. Tāda haotiska un nejauša kustība, kurai jēgu piešķir tās fiksācija un kinematogrāfiska sakārtošana - ar kompozicionāli perfektām kadru kompozīcijām (operators Uldis Jancis) un šķietami nejaušu dzīves ritu respektējošu, taču režisora loģikas sakārtotu montāžas ritmu. OK, labi! - un tā viņi visu laiku tur brauc tās 30 min? Uz šo kaut kur dzirdēto frāzi jāatbild apstiprinoši. Jā, brauc, pārvietojas - juceklīgi, haotiski, cits citam garām, šad tad cits citu aizskarot, cits citam uzgrūžoties. Zīmīgi, ka filmā nav teksta, tikai dažas garāmejot izmestas frāzes, kāds lamuvārds. Par ko viss šis Pakalniņas «firmas formālisms» (vēl viena tautā dzirdēta frāze)? Par mums, draugi. Par to haotisko, nekoordinēto «Brauna kustību», juceklīgo pārvietošanos pa mūsu visu kopīgo «velosipēdistu celiņu», (dzīves taku, skuju taku), pa kuru dodamies, kā nu katram lemts, - kūlīgā ekipējumā vai nomītās čībās ar ūdens «burku», slaidi minoties vai juceklīgi kūņojoties. Saskarsme - minimāla, un, ja arī ir, visdrīzāk lamuvārdu kronēta, ignorance - maksimāla, mērķi un vērtību sistēmas - individuālas. Zīmīgi, ka filmā Pa Rubika ceļu Pakalniņa minimāli izmanto tuvplānus, portretus - teju nemaz.
Bez varoņiem
Šajā filmā nav varoņu, tikai nekoordinēta «personāžu» masa ar savām nenojaušamajām trajektorijām. Kādreiz sensenos laikos, kad Rubiks vēl pat necīnījās pret Latvijas neatkarību, nesēdēja Briselē, bija pieņemts rakstīt par «kapitālistiskās sabiedrības atsvešinātību», tās fiksāciju līdz estētiskai jaunatklāsmei savā daiļradē izstrādāja itāļu režisors Mikelandželo Atonioni - lēnā laika tecējuma un statisko kadra kompozīciju ģēnijs. Iespējams, skanēs jocīgi, taču Pakalniņas Pa Rubika ceļu, manuprāt, ir spilgts 2010. gada Latvijas sabiedrības absolūtās atsvešinātības, haotiskās kustības un kardinālās noslāņošanās portretējums. Filma tikai jēdzieniski iegūst, režisorei izvairoties no skaitļiem, faktiem, portretiem un tuvplāniem, arī no klasiskas dramaturģijas. Ja gribat, tā ir filma par mūsu traģiski īso vēsturisko atmiņu (sk. Rubika karjeru), par to monstrozo, cinisko, uzmetēju un rausēju filosofijas kronēto sabiedrību, kuru paši esam radījuši. Šķietami bezkaislīgais režisores skatījums uz «velosipēdistu celiņu» un «Brauna kustību» ir arī skatījums uz Latviju, kas juceklīgi virzās pa postpadomijas - pa Rubika ceļu. Kaut, protams, filma ir atvērta skatītāja interpretācijām atbilstoši katra vēlmei orientēties šķietami tik atvērtā tekstā, kāds ir Pa Rubika ceļu. Iespējams, Venēcijas programmas Horizonti kontekstā (un ne tikai tajā) šo tekstu kāds interpretēs pavisam citādi.