Turklāt tas radījis jaunus draudus cilvēka eksistencei vispār. (..) Mēs šodien dzīvojam zinātniski tehniskā pasaulē un pārracionālā kultūrā. Vienalga, ar ko mēs nodarbojamies, mūsu pētītāja, radītāja un arī postītāja saprāts vienmēr ir klāt. Šis saprāts visur iejaucas par labu cilvēka eksistencei, kas bieži vien izrādās šķietama. (..) XX gadsimta beigās mūsu zināšanas un rīcība kļūst grūtāk kontrolējama. Cilvēks aizvien vairāk tiecas sagrābt savu un visas apkārtējās vides evolūciju savās bezatbildīgajās ķetnās. Tas bīstami apdraud ne tikai vidi, bet arī cilvēku veselību. Tādēļ uz jautājumu, vai mēs varam droši apgalvot, ka XXI gadsimtā cilvēks būs veselīgāks, dzīvos ilgāk un būs laimīgāks, mana atbilde ir - nē, nevaram.
Zinātnes sasniegumi, kas apvienoti ar globālas, visu atzītas morāles principiem, ļautu atbildēt ar «jā». Bet cilvēkam kā sociāla bara dzīvniekam piemītošā kāre nemitīgi uzlabot savu dzīvi līdz neiedomājamai pilnībai iedarbina varaskāri, mantkāri, veicina norobežošanos un savstarpēju naidīgumu ne tikai pēc sugas pazīmēm, bet arī aiz mantiskiem, teritoriāliem, etniskiem, politiskiem un citiem iemesliem. Pamatproblēmas, kuras cilvēks tiecies atrisināt visā savā tikai dažu miljonu gadu ilgākā eksistences periodā, būs tādas pašas kā agrāk - kari, bads, slimības jaunās formās un nerimtīga cīņa pret visu to».
Pieļāvis, ka XXI gadsimtā vidējais dzīves ilgums tehnoloģiski attīstītākās zemēs tomēr pagarināsies, ja vien to neapturēs kodoluzbrukums no nabadzīgākām valstīm, vispirms Krievijas, profesors Lazovskis beigās piebilda: medicīnas sasniegumi, kā allaž, slēpj jaunas briesmas. Un izteica savu vēlējumu XXI gadsimtam: «Tomēr jāvēlas tikai tas, lai cilvēkā kā indivīdā ieprogrammētais neprāts un saprāts noturētos līdzsvarā un pirmais nepārvērstos par kolektīvu neprātu, kam pakļaujas kolektīvais saprāts, jeb, citiem vārdiem, it visur nepieciešama indivīda brīvība demokrātijas ietvaros.»