Vieni paši nevarēs
Reģionālās koncertzāles ir tā dēvēto trekno gadu projekti, ES finansējums tām iegūts, taču ir skaidrs, ka saviem spēkiem vien pašvaldības netiks galā. Jauno koncertzāļu ietilpība ir reizē gan priekšrocība, gan bieds, jo 800 vietu Cēsīs, 1000 vietu Rēzeknē vai 1080 vietu Liepājā katru vakaru aizpildīt nav reāli. «Jāmeklē skatījums nevis Cēsu, bet Vidzemes kontekstā, jāpiedāvā kaut kas unikāls, kā Cēsu festivāls. Ideja ir jāpārdod gan Valkai, gan Valmierai, gan Gulbenei, un Valkai jāpārliecina visa Valga (Igaunijā), kas ir lielāka par Valku, ka jābrauc uz Cēsīm,» Vidzemes Mūzikas centra nākotnes perspektīvas komentē SIA Latvijas koncerti valdes priekšsēdētājs Guntars Ķirsis. Liepājas domes Kultūras pārvaldes vadītāja Lelde Vīksna savukārt cerīgi raugās uz Lietuvas pusi - Palangu, kurā nav savas koncertzāles un kura ir tuvu, lai piesaistītu skatītājus no turienes. «Tikai ar liepājniekiem piepildīt zāli būs ļoti grūti,» viņa atzīst.
SIA Austrumlatvijas koncertzāle valdes locekle Diāna Zirniņa uzskata, ka reģionos bez valsts atbalsta ir sarežģīti nodrošināt profesionālās mākslas pieejamību. «Viens no iespējamiem šī jautājuma risinājumiem ir atsevišķas programmas izveidošana Kultūras ministrijā, kas paredz uz reģionālo koncertzāļu - kultūras centru - bāzes nodrošināt plaša mēroga augsti profesionālus kultūras pasākumus. Otrs iespējamais risinājums varētu būt papildu līdzekļu piešķiršana Valsts kultūrkapitāla fondam speciālas atbalsta programmas izveidei. Kultūrai ir jāspēj pašai pelnīt, tomēr nedrīkst aizmirst, ka tā labvēlīgi ietekmē arī citas tautsaimniecības nozares.»
Arī Vidzemes Mūzikas un kultūras centra projekta vadītājs Juris Žagars norāda, ka bez valsts atbalsta var gadīties situācija, ka pašvaldība nespēj jaunuzcelto kultūras centru uzturēt, to nāktos slēgt un ES līdzekļus atmaksāt. «Cēsu kultūras un tūrisma budžets, ieskaitot amatiermākslu, ir ap Ls 450 000 gadā. Mēs izrēķinājām, ka koncertzāles saimnieciskie izdevumi ir tikai Ls 200 000 (apkure, komunālie u. c.), saturam ir nepieciešami vismaz 150 000 gadā. Ir pilnīgi skaidrs, ka tik daudz pašvaldība nevar atļauties. Kad koncertzāles tika plānotas, situācija bija pavisam cita,» skaidro J. Žagars. Viņš Kultūras ministrijai piedāvājis trīs iespējamos finansējuma modeļus, bet pats par optimālu uzskata to, ka valsts koncertzālēm piešķir zināmu finansējumu un tās no producentu kompānijām pērk produktu, kas ir pieprasīts. Pirms divām nedēļām, kad Cēsīs viesojās kultūras ministre Ž. Jaunzeme-Grende, viņa solīja KM atbalstu, izstrādājot mehānismu, kā koncertzāles varēs tikt pie finansējuma. Dienai ministre norādīja, ka valsts varētu finansēt koncertzāļu funkcijas nodrošināšanu, bet par naudu konkrētiem pasākumiem varēs konkurēt Kultūrkapitāla fonda projektu konkursos. J. Žagaru ministres solījums ir iepriecinājis: «Būs dažādi instrumenti un mehānismi, kā tikt pie naudas, būs visu laiku jāraksta pieteikumi, nevis tā, ka iedod naudu un tērējiet, kā gribat.»
Kurš spēlēs Steinway
Koncertdzīvi katra reģionālā koncertzāle plāno atšķirīgi. Rēzeknes koncertzāle vasarā piesaistīja uzmanību ar ziņu, ka tai divus Steinway&Sons koncertflīģeļus Hamburgā izvēlējies izcilais pianists Vestards Šimkus. Tomēr Rēzeknē tiek solīti ne vien simfoniskās mūzikas koncerti, bet arī kamermūzikas un populārās mūzikas koncerti, teātra izrādes, kinoseansi, izstādes, pasākumi bērniem, semināri, konferences un amatiermākslas pasākumi. «Saturu veidosim, ņemot vērā gan profesionālās, gan populārās mūzikas cienītājus, gan latviešu, gan krievvalodīgo auditorijas vēlmes. Būsim demokrātiski, tomēr nepazaudēsim virsuzdevumu nodrošināt augstvērtīgu mākslu - pat ja tā ir populārā mūzika, kas arī var būt kvalitatīva un kas nenoliedzami ir mūsu redzeslokā, jo esam daudzfunkcionāls centrs,» stāsta Austrumlatvijas koncertzāles mākslinieciskā vadītāja Ilona Rupaine.
Arī J. Žagars uz jautājumu, vai Cēsu Kultūras centrā vieta būs tikai nopietnajai mūzikai vai arī popmūzikai un šlāgeriem, atbild, ka šādi pasākumi noteikti notiks, bet ne biežāk kā reizi mēnesī. «Mans plāns ir viens amatiermākslas pasākums, viens populārās mūzikas vai džeza pasākums, viena dramatiskā teātra izrāde un viens akadēmiskais koncerts mēnesī. Tie būtu sestdienas vakari, bet arī citās dienās, protams, var būt pasākumi,» saka J. Žagars. Liepājas zālē gan popmūzikas izpildītājus negaida. «Šī koncertzāle nav piemērota neakustiskiem koncertiem,» norāda L. Vīksna un atgādina, ka tādiem pasākumiem pilsētā ir Olimpiskā centra zāle. Pēc viņas teiktā, Liepājas simfoniskais orķestris varētu sniegt vidēji divus koncertus mēnesī, izņemot Pianisma zvaigžņu festivālu, kurš līdz šim notiek pārāk mazās telpās - teātrī. Lielā dzintara projekta vadītājs Ints Dālderis pieļauj, ka zālē varētu notikt arī cita veida pasākumi, padomā ir sākt arī konferenču biznesu, jo pilsētā pietiek viesnīcu, lai nodrošinātu starptautisku konferenču norisi.
G. Ķirsis uzskata, ka koncertzālēm ir jāsadarbojas: «Ja katrs pastāvēs uz savu unikālu programmu un nesadarbosies ar citiem, pasākumi izmaksās ļoti dārgi.» Viņaprāt, vienu sagatavotu programmu varētu parādīt, piemēram, Cēsīs, Rēzeknē un Rīgā vai Liepājā, Ventspilī, Jelgavā un Rīgā. I. Dālderis šādu risinājumu atbalsta, norādot, ka Igaunijā arī ārzemju mākslinieki līdztekus Tallinai koncertē trijās valsts reģionālajās koncertzālēs. Ž. Jaunzeme-Grende atgādina - pasaules prakse liecina, ka tur, kur ir daudzfunkcionāli kultūras centri un laikmetīgās mākslas muzeji, aktīvāka ir pilsētas attīstība kopumā.