Man šķiet, tas cilvēkiem rada stresu, katram vajag savu stūrīti, vismaz latviešiem,» K. Strautiņš saka. Viņam patīk K. Gerija koncepcijā izmantotais amfiteātra princips un iespēja šādās lielās telpās mobilizēt tehniskos resursus, tomēr šāds modelis, viņaprāt, labi darbotos mazajās lauku skolās, kur skolēnu ir mazāk, bet ne lielajās - šeit resursu taupīšana īsti nesanāktu, arī troksnis telpā būtu lielāks, skolotājiem būtu grūti visu kontrolēt. Tomēr uz atsevišķām nodarbībām koptelpa kā alternatīva ierastajām klasēm noteikti nāktu par labu mācību procesam. K. Strautiņš teic, ka Latvijas skolās kopīga mācīšanās starpklašu līmenī īsti nenotiek, bet vienā vecuma posmā gan - atsevišķos projektos.
«Skolā jābūt sakārtotai fiziskajai videi, jo tā palīdz strukturēt domāšanu, koncentrēties,» saka K. Strautiņš un stāsta, ka līdz ar īpašas punktu sistēmas izveidi gan skolēnu, gan skolotāju vērtēšanai un mācību paņēmienu maiņu viņa skolā tiekot domāts arī par to, kā padarīt skolas vidi atvērtāku. Pagaidām gan tas vairāk attiecas uz iespēju skolēniem jēgpilni pavadīt starpbrīžus - skolā ir atpūtas stūrīši, stendi ar brīvpieejas datoriem, žurnāliem. «Kad sākām, daži kolēģi teica - visu izdemolēs, nozags datorpeles. Tā nav noticis.»
Par mācību metožu pamainīšanu iestājas arī Talsu Valsts ģimnāzijas direktors Gundars Sebris: «Atbalstu visu, kas ir savādāks nekā tradicionālā stunda, lai gan arī tā ir vērtība un nedrīkst pazust pilnībā.» Viņš norāda, ka darbs lielā auditorijā skolotājiem ir izaicinājums, bet iemācīties nebaidīties no lielām telpām var. Kas jāmaina pašreizējās klašu telpās? «Soliem jābūt pārbīdāmiem, lai mācību vidi var dažādot. Tas ir pirmais.» Direktors stāsta, ka skolā klašu telpām ieliktas arī stikla durvis - lai mācību process kļūtu atvērtāks, arī, piemēram, vecākiem, kas atnāk uz skolu. Savukārt K. Strautiņš min, ka ideja par klašu stikla durvīm Liepājā pagaidām sastapusies ar lielu pretestību - skolēni taču ķēmošoties!