Kia galvenajam dizaineram vācietim Pēteram Šreijeram šis gads sākās labi, jo viņš iecelts par Kia Motors Corporation prezidentu. Pirmo reizi kompānijas vēsturē prezidenta amats uzticēts cilvēkam, kurš nav korejietis, taču tas vēl nav viss. Pat piepūlot atmiņu, nav iespējams atcerēties vēl kādu gadījumu autoindustrijā, kad galvenais dizainers kļūtu par prāva autoražošanas uzņēmuma prezidentu. Tas nav izdevies ne BMW Krisam Benglam, ne Volkswagen grupas Valteram de Silvam.
Augstākais, uz ko līdz šim varēja cerēt galvenais atbildīgais par kādas kompānijas automobiļu seju, bija vieta direktoru padomē, valdē vai, ja nu paveicas pa īstam, viceprezidenta tituls. Bet te viens eiropietis melnā uzvalkā un Filipa Starka brillēs vienā rāvienā kļūst par personu nr. 1 kompānijā, kura kā haizivs met arvien šaurākus lokus ap Toyota, VW un citiem autopasaules vaļiem.
Sešgades plāns
Sešos gados uzkalpoties no produktu dizaina stratēģa līdz prezidentam ir varens karjeras lēciens. Taču kopš 2006. gada Kia automobiļi ļoti mainījušies. Savulaik tika ražotas neizteiksmīgas «klimpas», kas piesaistīja tikai ar cenu un pieņemamu kvalitāti. Toreizējais Kia Rio kādā interneta balsojumā tika nosaukts par vizuāli mazāk pievilcīgo automobili tirgū. Tagad tam gribēja piešķirt Red Dot dizaina balvu.
Patiesībā daži modeļi, piemēram, vecais Kia Cerato, nemaz nebija daudz sliktāki par tālaika Toyota Corolla, taču nevienam pat neienāca prātā salīdzināt «korejieti» ar «japāni». Tagad skatos uz Kia Cee'd SW universāli un esmu pārliecināts, ka vismaz dizaina un stila ziņā korejieši aizšāvušies Toyota garām.
Panelis lielos gabalos
Kia Cee'd otrā paaudze jau ir tiktāl eiropeizējusies, ka universāli var iztālēm noturēt par Opel Astra Sports Tourer. P. Šreijera ieviestais Tiger Nose jeb «tīģera deguns» gan neraisa nekādas šaubas par markas piederību, un tas arī ir milzu sasniegums vēl nesen tik anonīmajiem Kia izstrādājumiem. Slaids, dinamisks un formīgs - Cee'd universālis vedināt vedina uz tuvāku iepazīšanos. Salonā vīd podziņu miriādes un vēss jaunākās paaudzes mērskalu apgaismojums.
Mainoties modeļu paaudzēm, apdares materiāli kļuvuši vēl kvalitatīvāki, tomēr Kia interjeri nespēj atbrīvoties no tāda kā raupjuma un atgādina grieķu salātus, kur viss sagriezts lielos gabalos. Acīmredzot prezidents - dizainers P. Šreijers - pieradis domāt lielos mērogos un, hm, lielos «gabalos».
Liek motoram dziedāt
Tomēr glīta automašīna vēl ir tikai daļēja panākumu ķīla. Cee'd ir pie mums tādēļ, lai demonstrētu ko nebijušu Kia automobilī - divsajūgu pārnesumkārbu. Lai gan atklājies, ka šis transmisijas veids nav panaceja, un daži ražotāji atteikušies no domas radīt paši savu Volkswagen DSG alternatīvu, divsajūgs joprojām tiek uzskatīts par piemērotāko un efektīvāko automātiskās pārnesumkārbas paveidu mazās līdz vidējās klases automašīnā. Tā kā Kia Cee'd dzinēju gamma joprojām ir īsāka par tēvreizi, vienīgā loģiskā kombinācija ir DCT (tā Kia sauc DSG) plus pagaidām jaudīgākais 1,6 litru benzīna dzinējs.
Ja atceramies, Ford sāka citādi un vispirms salaulāja Powershift ar 2 litru dīzeli, kas rezultātā radīja visai dārgu Focus versiju. Bet kas iznācis Kia? Par spīti uzrādītajai 135 zirgspēku jaudai un GDI tiešajai degvielas iesmidzināšanai, atmosfēriskais dzinējs paātrinoties drīz aizkūst.
Pie vainas ir salīdzinoši pieticīgais griezes moments 165 Nm pie augstiem 5000 apgriezieniem (VW 1.2 TSI ir 160 jau pie 1500). Lai panāktu vēlamo paātrinājumu, dzinējs ir «jāgriež», un tas ir tas, ko DCT kārba uzcītīgi dara. Ieskrienoties no vietas, Cee'd dzirdami dūc. Sasniedzot vēlamo ātrumu, transmisija kļūst nemanāma, kā pienākas labam divsajūgam. Taču, tiklīdz nākas apstāties un sākt kustību no jauna vai apdzīt kādu uz šosejas, rūciens iet vaļā ar pilnu jaudu.
Iesaistot ātrumu taustiņus zem stūres, nekas daudz nemainās. Šāds «dziedošs» algoritms ietekmē degvielas patēriņu, kas pilsētā reti nolaižas zem 10 l/100 km. Ārpus pilsētas un saudzīgi rīkojoties var iztikt ar 7 litriem. Lai gan 1500 eiro (~ Ls 1054) ieguldījums par DCT pārnesumkārbu ir liela nauda, sevišķu izvēles iespēju Kia nav - vai nu brauc ar rokas kārbu, vai iztērējies visdārgākajai dīzeļa versijai ar parastu sešpakāpju automātu. Es pagaidām paliktu pie pirmās versijas, tomēr ceru, ka Kia metīs pie malas niekošanos ar sporta režīmiem stūres pastiprinātājā un koncentrēs spēkus uz piekares ģeometriju, dzinējiem un pārnesumkārbām, kas tik tikko tiek līdzi P. Šreijera dizaina panākumiem.