K. L. Avotiņa raksta: «Barselona ir mani burtiski izjaukusi pa detaļām un salikusi no jauna, iemācījusi gleznot ar vēl lielāku prieku un centību, katru dienu izdzīvot ar plaši atvērtām acīm un priecāties par laiku. Barselona ir pilsēta ar maģisku spēku, kas piepilda sapņus un vēlēšanās.» Ar tušu viņa nebija zīmējusi kopš četru gadu vecuma.
Uzklausot mākslinieci, lieku reizi pārliecinies, ka laikā, kad liela sabiedrības daļa ārzemju atvaļinājumus uztver par pašsaprotamiem, labāk varbūt ir ceļot retāk, bet baudīt spēcīgāk. Māksliniece atzīst, ka, ierodoties Barselonā kā Mākslas akadēmijas maģistrantūras studentei ar Erasmus stipendiju, viņa bijusi «nesagatavota tik lielam un skaistam». Viņa jau bija bijusi Barselonā pirms diviem gadiem uz pāris dienām. «Man bija sapnis tur padzīvot,» stāsta K. L. Avotiņa. «Iet uz tirgu, zivis gatavot - kaut kā tā ļoti vienkārši. Un tad pēkšņi uzradās stipendija, ko es arī izmantoju. Braucu ar domu cītīgi mācīties, strādāt un gleznot un negaidīju, ka Barselona būs tik ļoti forša, ka skola būs tik laba un ka es tik ļoti ieniršu tajā dzīvē. Būtībā sešus mēnešus neesmu gulējusi. Tas bija ļoti intensīvs laiks - mācības sākās plkst. 8 un beidzās plkst. 21. Tad atnācu mājās un līdz kādiem trijiem naktī strādāju.»
Izstādē redzamie darbi ir krāsaini tušas zīmējumi uz dažādas, arī apaļas formas lietā papīra. Arī Kristīnes Luīzes māte gleznotāja Ilze Avotiņa pazīstama ar košo krāsu izvēli. Meita nenoliedz šo ietekmi. «Es negāju bērnudārzā un uzaugu mammas darbnīcā, sēdēju plastmasas vanniņā, spēlējos ar mammas krāsu kartītēm,» viņa saka. «Māte glezno ar luminiscējošu akrilu, es - pamatā ar eļļu.»
Mēle niez pavaicāt, kas ir tas, kas jaunajā gleznotājā ir mainījies pēc Barselonas. «Manī, varētu teikt, pirms tam nebija mīlestības pašai pret sevi, nemācēju daudz kam noticēt un baidījos pati no sevis,» viņa atklāj. «Barselonā pirmo reizi novērtēja, ka es daudz strādāju. Rīgā bieži vien biju dzirdējusi, ka gleznoju par daudz. Barselonā biju pārsteigta, cik ļoti pozitīvi mani uzņēma cilvēki. Tie apstākļi bija tik fantastiski, ka tos nevarēja neizmantot.»