Neapdomīgs solis
Nera un Darja jau draudzīgi luncina astes, bet priekšnamā zem spoguļa zvilnošā trijkrāsu kaķene ar jocīgo vārdu Zaziks neuzskata par vajadzīgu ciemiņu dēļ mainīt pozu. Viskomunikablākā ir dzīvnieku saimes veterāne Patrīcija. Viņa ir septiņpadsmit gadu veca, bet figūra smalka kā balerīnai. Patrīcija paņemta no paziņām, kuri gatavojās savas kaķenes ārlaulības bērnus vest uz jūrskolu. Dažus mēnešus iepriekš bija pazudis Kristīnes runcis Minnis. Kristīne vienojās, ka pati paņems vienu kaķēnu, melno pastarīti, kuru vēlāk nosauca par Pogu, bet pārējos palīdzēs izdāļāt. Kad kaķēni bija gatavi doties uz jaunajām mājām, Kristīne ieradās pēc Pogas, bet salūza zem Patrīcijas sērīgo acu skatiena un mājās devās ar diviem kamoliņiem somā. Visiem par lielu brīnumu pēc kāda mēneša mājās pārradās arī tagad jau labākos medību laukos murrājošais Minnis. Tā tas viss sākās.
«Pirms astoņiem gadiem no suņu audzētavas, kura reklamējās sludinājumu lapā ss.lv, par sešdesmit latiem nopirkām Neru. Ļoti neapdomīgs un kļūdains solis. Kā vēlāk izrādījās, audzētava bija suņu vairotava, kurā nesekoja līdzi tam, lai pārotu suņus ar labu ģenētiku, kā arī šķiet, ka pret kucēniem tur bija slikti izturējušies. Nera baidās no skaļiem trokšņiem, veciem cilvēkiem un makšķerniekiem. Daudz ar suni strādājām, un uzklausījām Latvijā vienīgās zoopsiholoģes Ingas Cerbules padomu. Viņa ieteica paņemt vēl vienu suni, lai Nera kļūtu atvērtāka,» stāsta Kristīne.
Podu gāzējas
Cilvēki negrib īpaši aplaisties ar dzīvniekiem, jo tie prasa laiku, rūpes un līdzekļus, kā arī ierobežo personīgo dzīvi. Tāpēc lielākajai daļai pilsētnieku ir suns vai kaķis, retajam abi divi. Tas ir, ja palaimējas, bet ja mājā ienāk «podu gāzēji»?
Uzklausot Ingas Cerbules padomu, no labas audzētavas Maskavā ar vilcienu atveda Darju. Perfekts eksterjers, līdzsvarota psihe un ļoti labi dokumenti. Kristīne un Zane ir atklātas: «Darja ir mūsu laime un nelaime vienlaikus. Atkal guvām mācību - nekad nevajag ņemt suni pēc fotogrāfijas. Pirms kompanjona iegādāšanās vajag ar viņu iepazīties personīgi. Darja ir hiperaktīva un mums nedaudz par strauju.»
Sākums bija visai vētrains - Darja samācīja Nerai visādas nerātnības. Dažkārt pa dienu abas sunes tika atstātas virtuvē. Reiz Kristīnei zvana apsardzes firma - esot nostrādājusi signalizācija, bet nekas neliecinot par ielaušanos. Vakarā acīm pavērās šaušalīga aina - vaļā atrautais ledusskapis izēsts pa tīro, uzšķērsts un izvazāts lielais suņu sausās barības maiss! Protams, līdz vakaram apēstais turpat bija arī izkakāts. Zane smejas: «Bet tas jau nenozīmē, ka nevajag turēt suņus! Darja un Nera tagad izaugušas, ir mierīgākas.»
Ticējums iedarbojas
Saimes savstarpējā dzīve ir mierīga un saticīga. Nesen uz citiem medību laukiem peles ķert devās Podziņa, un tagad mājā saimnieko tikai četri kaķi. Visu saimi pieskata veterāne Patrīcija. Mazkaķis, kuru pavisam maziņu strādnieki bija iemūrējuši pagrabā, paņemts no patversmes. Nera izbaroja Mazkaķi kā pašas bērnu, jo par sīkaļu tik ļoti rūpējās, ka viņai pupiņos parādījās piens. Runci Dītrihu Zane un Kristīne pirms deviņiem gadiem izbaroja no pipetītes. Pirms trim gadiem mājā ienāca Zaziks. Tā bija Kristīnes dāvana Zanei dzimšanas dienā, jo tieši todien viņa nošņurkušo kaķēnu atrada šķūnītī. Kristīne smej: «Kur ir divi, tur trešo un ceturto vairs nejūt. Kad draugi vaicā, kā rīkoties, vienmēr iesakām ņemt uzreiz divus mājas mīluļus - būs dubults prieks gan pašiem, gan dzīvniekiem.» Zane piebilst: «Ar Zaziku beidzās pieklīdušo kaķu mājās nešanas sērija. Cilvēki bieži meta kaķēnus mūsu pagalmā, jo zināja, ka te pieņem dzīvniekus. Līdz šim visiem esam sameklējuši labas mājas. Esot tāds ticējums - kamēr neatstāsi pieklīdušu kaķi uz palikšanu, viņi nāks un nāks klāt. Kad paturējām Zaziku - ticiet vai ne, kaķus mūsu pagalmā vairs neviens nemet.»
Atvadoties no draudzīgās mājas, klusībā pie sevis nodomāju - neticu, ka Zaziks ir sērijas beigas.