Līdzšinējā krīze noteikti ir pārlaista. Tomēr situācija ārējos tirgos ir tāda, kāda tā ir. Eiropa ir ar daudzām problēmām - Grieķija, un ne tikai. Mēs zinām, kādi lieli parādi ir ASV, un atceramies, kāda situācija tur izveidojās pagājušajā vasarā. Mēs zinām citas problemātiskas situācijas, kas vedina domāt - kas zina, var būt problēmas ar nākamajiem krīzes viļņiem. Līdzšinējā krīze ir pāri, un mēs esam daudz mācījušies un kļuvuši stiprāki - gan publiskā pārvalde, gan uzņēmēji - gadījumā, ja sāksies nākamā krīze.
Kā top Nacionālais attīstības plāns, un cik tas būs izmantojams praktiski?
Kāpēc šis jautājums ir svarīgs? Tas ir jautājums, cik un kā attīstīsies valsts līdz 2020. gadam. Ir milzīga starpība starp mūsu valsts attīstību laika posmos, kad ir bijis skaidrs mērķis un kad nav. Bija skaidrs, ļoti precīzi noteikts mērķis - ejam uz Eiropas Savienību. Liels mērķis, kas ļoti būtiski ietekmē kopējo tautsaimniecību. Iestājāmies, un tas ietekmē situāciju. Bet pēc tam sākās tāda peldēšana okeānā - kur vējš pūš, tur arī peldam. Beigās sanāca tā, ka okeāns sāka viļņoties, - un gandrīz nogrimām. Un sākumproblēma tam bija tā, ka mums nebija skaidra mērķa, kur īsti peldēt. Tāpēc ir svarīgs Nacionālais attīstības plāns. Šobrīd mūsu kuģītis ir piestājies pie salas, kur mēs varam mazliet atpūsties, mazliet paņemt pārtiku un saprast, kur tālāk doties. Valsts plāna jautājums ir ļoti svarīgs. Vai mēs atkal iziesim bezmērķīgā peldējumā un peldēsim visur kaut kur? Vai tomēr noteiksim vienu konkrētu mērķi? Domāju, ka viens mērķis ir ļoti svarīgs. Vēsturiski ir pierādījies - ja mēs koncentrējamies uz vienu konkrētu mērķi, mums izdodas - neatkarības iegūšana un atjaunošana, iestāšanās ES, pat krīzes pārvarēšana. Premjers krīzi ar to arī izvilka, ka viņš koncentrējās uz vienu mērķi - nenogrimt. Noliekot malā visus «napus» un visus pārējos tūkstoš plānus, kas Latvijā īstenībā jau ir sarakstīti. Šobrīd ir līdzīga situācija, kad ir jāsaprot - kāds tagad būs mērķis.
Ojārs Kehris intervijā Dienai sacīja, ka savulaik mums bija problēma, ka nebija vīzijas, tagad vīziju ir daudz, bet nav konkrēta biznesa plāna nākamajam gadam. Vai viens mērķis arī nevar būt pārāk abstrakts un izplūdis?
Plānošanas sistēma Latvijā ir ar milzīgām problēmām, un te ir vairākas dimensijas. Nav tā, ka nav plānu. Plānu skaita ziņā mēs esam plānu lielvalsts. Mums ir Nacionālais attīstības plāns, Nacionālā ilgtspējīgās attīstības stratēģija, Nacionālais reformu plāns, valdības deklarācija, valdības deklarācijas rīcības plāns - mums ir aptuveni 1500 plānošanas dokumentu. Ieskatieties Valsts kancelejas datubāzē - jūs atradīsiet aptuveni tik daudz plānu. Liela daļa no tiem nav nosegti ar resursiem, bet atgādina vēstuli Ziemassvētku vecītim - gribu jaunu iPad un kedas. Kas atnesīs - nezinu. Plānu ir pārāk daudz - ir jāfokusējas. Uz ko? Latvija ES ir viena no nabadzīgākajām valstīm. Būtu gudri vismaz šajā laika posmā koncentrēties uz ekonomikas izaugsmi.
Tas nozīmē koncentrēties uz būtiski lielu IKP pieaugumu?
Jā, tieši tā. Un tam var pielikt klāt pietiekami izmērāmus rezultatīvos rādītājus. Katru jautājumu - vai tā ir izglītības attīstība vai infrastruktūras būve - pārvēršam par lakmusa papīrīti, kuru mērcējam jautājumā - vai tas palīdz ekonomikas attīstībai vai ne. Jo infrastruktūra var būt arī ceļš no manas lauku mājas līdz jūsu lauku mājai vai veloceliņš, bet infrastruktūra var būt arī tāda, kas šobrīd ir ļoti vajadzīga valsts attīstībai. Diemžēl valdības attieksme pret nesen atnesto Pārresoru koordinācijas centra plānu ir mums ļoti tipiska - nenosakot vienu galveno vadmotīvu, gatavi atbalstīt prioritātes - kā Krilova fabulā, visi tikai vilks, bet nezina, kur.
Latvijas problēma ir tā, ka mums nav tādas valdības, kas zina, ka strādās ilgstoši, kur nu līdz 2020. gadam. Valdības bieži mainās, un tad mainās plāni. Kā atrisināt šo problēmu?
Problēma īstenībā ir vēl dziļāka - pašreizējā konstitucionālā sistēma, kas īsti neatbild uz šo jautājumu, kas notiek ar plāniem, mainoties politiķiem. Ir nācies redzēt to steigu pa naktīm, kā top valdības deklarācijas, - tas nav normāli. Pirmskara Latvijā valdības deklarācija bija uz vienas lappuses, bet bija pilnīgi skaidrs, kas ir šīs valdības prioritātes. Nevis tā kā tagad, kad rīcības plāns ir simtiem lappušu apjomā, bet, kas ir prioritātes, nav skaidrs. Vācijā valdības plāni arī ir simtiem lappušu gari, bet tur ir skaidri noteikts - šo mēs realizējam 100%, šo par 50%, bet šo varbūt par 10%. Es gan esmu par vienu lapu. Valdības mērķim ir jābūt vienkāršam un pilnīgi skaidram.
Mēs varam saplānot, bet mūsu plānus vienā dienā var sagāzt notikumi pasaulē, kādus jau piedzīvojām. Varbūt nemaz nav vērts plānot līdz 2020. gadam?
Tā jau saka, ka cilvēks plāno, Dievs dara. Tomēr ar plānošanas procesu ir jārada visi apstākļi, lai Latvija normāli izpeldētu arī krīzes apstākļos. Skaidrs, ka pasaulē var rasties problēmas jebkur un jebkurā brīdī. Bet Latvijas mazums dod savas priekšrocības - mēs varam būt elastīgāki, ātrāki un mobilāki.